Žurnālista darba pienākumos ir rakstīt par notikumiem, kas mums ir visapkārt. Diemžēl notiek ne tikai labas, bet arī sliktas lietas. Par tām mums visbiežāk pastāsta paši cilvēki, jo, izrādās, ka mūsdienās viņiem citur nav kur iet un izklāstīt savas problēmas un sāpi. Tāpēc šķiet dīvaini un smieklīgi, ka atrodas cilvēki, kas dusmojas nevis par notikušām sliktām lietām, bet uz žurnālistu, kurš to aprakstījis. Ja žurnālists raksta par negācijām, likumpārkāpumiem un nekārtībām, vai tiešām viņš ir tas, kas izraisa šos notikumus? Vai žurnālists nogalē suni, vai no veterinārās klīnikas izmet sirmu tantīti, vai žurnālists klusā ieliņā slaktē kaķus, vai piedrazo mežu, vai ir vainīgs, ka ietves un kāpnes izdrupušas, ielas bedrainas? Sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Tomēr gribas ticēt, ka vairākums mūsu lasītāju nav tik aprobežoti, lai nesaprastu, ka patiesībā žurnālists, atspoguļojot ne tikai pozitīvus notikumus, bet arī slikto, dara savu darbu. Ko tur liegties, daļēji arī palīdz sliktās lietas novērst vai vismaz neļauj ļaunumam palikt neievērotam. Žurnālists strādā tāpat kā citi – pedagogi, mediķi, sētnieki. Vai tāpēc, ka skolotāja manam bērnam ielikusi sliktu atzīmi, es iešu pie viņas, rādīšu mēli un vicināšu dūres? Vai tāpēc, ka, pēkšņi uznākot salam un ietvei kļūstot slidenai, sētniekam rakstīšu ķengājošas īsziņas? Taču nē. Tāpēc ir smieklīgi, ejot no darba mājās, skatīties, kā vīrietis spēka gados, braucot ar mašīnu, skaļi taurē un rāda mēli, jo esmu uzrakstījusi par to, ko viņš pats nez kāpēc sadarījis.
