Cilvēki, kas pieraduši visās ķibelēs vainot citus, pat dabas katastrofās gatavi vainu uzvelt valdībai vai vismaz tās atsevišķiem ministriem.
Cilvēki, kas pieraduši visās ķibelēs vainot citus, pat dabas katastrofās gatavi vainu uzvelt valdībai vai vismaz tās atsevišķiem ministriem. Viesuļvētras vai atkala uz ceļiem – noteikti atradīsies kāds, kurš vainos kārtējo valdību.
Tas jūtams arī saistībā ar dīzeļdegvielas piesārņojumu Daugavā. Labi zināms, ka cauruļvads plīsis Baltkrievijā, pati “truba” pieder Krievijai – bet vienalga uzrodas ķērcēji, kuri pieprasa linča tiesu premjeram Kalvītim. Protams, varam kratīt pirkstu Baltkrievijas virzienā – visvairāk par to, ka mūsu kaimiņi tik ļoti bija nodevušies nacionālo svētku svinēšanai, ka nolēma smago avāriju noklusēt. Bet fakts arī tas, ka padomju laiku “trubas” ir krietni sapuvušas, turklāt cauruļvadi nav aprīkoti ar drošības vārstiem, kādiem būtu jābūt ik pa diviem kilometriem.
Kad televīzijā demonstrēja ķērcējus, man gribējās šīs dāmītes aicināt piedalīties Daugavas piesārņojuma likvidācijā. Viens bars ķērcēju ar parķa apakšbiksēm vien varētu savākt veselu tonnu degvielas.
Robežlīguma pēcstrīdi
Valdības politiskie oponenti, nogaidījuši īsto brīdi, rosina Līguma likumību apstrīdēt Satversmes tiesā. Perspektīva varētu būt kārtējais referendums ar nepārredzamām sekām starptautiskā kontekstā. Latvijai pilnas iespējas apliecināt, ka esam Muļķu zeme. Bet savtīgu politisku mērķu sasniegšanai labi visi līdzekļi.
Manuprāt, par Krievijas nostāju Abrenes jautājumā vislabāko padomu izteicis Franks Gordons: “Lai viņi aizrijas!” Turpināt strīdus, kam lielākas tiesības uz Pietālavas novadu, ir bezjēdzīgi. Ja par atskaites punktu ņemam 12. gadsimtu, tad tā ir Latvijas teritorija. Ja vadāmies pēc cariskās impērijas administratīvā iedalījuma, tad Latgale bija Inflantija jeb, kā minēts Dravenieka vārdnīcā, “Vitebskaja Latyšija”. Pietālavas seši pagasti tolaik ietilpa Pleskavas guberņā. Par likumīgu Latvijas daļu šis novads kļuva 1920. gadā, kad Krievijas diplomāts Jofe piekāpās latviešu prasībai, minot par argumentu to, ka Latvijai ļoti vajadzīgs Pietālavas miests ar dzelzceļa mezgla staciju. Krimas karaīms Jofe bija Trocka draugs, tāpēc viņš varēja to atļauties.
Grūti mums spriest, kāpēc Jofem bija simpātijas pret latviešiem. Savulaik Krimā vajātie karaīmi kā īpaši uzticami pavalstnieki tika ievesti Mindauga Lietuvā, kur viņu pēcteči dzīvo Trāķos aizvien.
Staļins, kad izlēma Latvijai Pietālavu atņemt, vadījās pēc cariskās impērijas robežām.
Ja Latvija kaut ko patiešām ir nogulējusi, tad tā ir Punduru dzelzceļa stacija. Kad Latvijas dzelzceļš nodalījās no Baltijas dzelzceļa, tad Rīgā nebija neviena, kas teiktu stingru vārdu. Jo Latvijas dzelzceļu sākotnēji vadīja mums labi zināmie interfrontisti.
Nav pilnīgi saprotamas spekulācijas ap pieņēmumu, ka parakstīto robežlīgumu Krievijas Valsts dome tik un tā neratificēs. Nav šaubu, ka Maskavā pietiks savu brēcēju, piemēram, Viktors Alksnis būs viens no tiem. Sak, neesam piespieduši Kalvīti piekāpties desmit citos jautājumos. Alksnis Krievijā vairs nav autoritāte, internetā tiek zākāts visai izteiksmīgi. Bet galvenais ir tas, ka Krievijas parlaments nobalsos tā, kā norādīs prezidents Putins. Paklaigās un nobalsos.
Aresti un zemteksti
Nedomāju uzņemties Lemberga advokāta lomu, man šis cilvēks nekad nav bijis simpātisks. Bet der ielāgot arī Jāņa Jurkāna padomu, ka valsts interesēs vajag pielietot zināmu amnestiju tiem miljoniem, kurus savulaik veikli darboņi guvuši, balansējot uz likumības robežas. Citādi varam sagraut visu ekonomiku un nokļūt turpat, kur bijām pirms gadiem piecpadsmit.
Ka Jurkāna brīdinājumam ir savs pamats, varam vērot pēdējā laika aktivitātēs ap Ventspils uzņēmumiem. Pietika ar Lemberga aizturēšanu, lai visai alkatīgu kraukļu bars uz sekmīgiem uzņēmumiem mestos gluži kā uz gaudeniem sivēniem. Starptautiski afēristi gatavi nopelnīt ar starpniecības darījumiem, bet kurš tad kļūs galvenais Ventspils ostas īpašumu noteicējs, tas rada vislielākās bažas. Ja Putins Kalvītim it kā solījis atjaunot naftas plūsmu pa cauruļvadu, tad tā nav vienkārša labvēlība. Ja akcijas nonāk Krievijas naftas uzņēmumu īpašumā, tad sapratīsim, ka tam visai maz saistību ar privāto biznesu. Pēc JUKOS aktīvu izlaupīšanas un sadales Krievijā visi lielie monopoluzņēmumi nonākuši valsts kontrolē. Ka Putins mērķtiecīgi stiprina savas pozīcijas, liecina fakts, ka nule par “Rosņeftj” faktisko vadītāju apstiprināts Kremļa pelēkais kardināls Sečins. Negribētos pieredzēt brīdī, kad Ventspilī sāktu saimniekot šādi sečini.
Bet ko tad dara mūsu politiskā opozīcija? “Jaunais laiks” vaļā acīm sapņo par valdības gāšanu. Bet spēku samērs Saeimā ir tāds, ka jaunas valdības variantu iespējas visai ierobežotas. Un kāda efektivitāte var būt valdībai, ja tajā puse ministru tendēti uz kašķiem, nevis reālu strādāšanu?
Ja politika kļūst cilvēciski cūcīga, tā atspēlējas cūcību autoriem. To apliecina arī “Jaunā laika” šizofrēniskā sašķeltība. Kāds būs Kariņš partijas līdera lomā, to rādīs nākotne. Zinām tikai to, ka par ekonomikas ministru viņš nederēja. “Kas otram bedri rok, pats iekrīt” – to zināja jau mūsu neizglītotie senči. Diemžēl izglītotie pēcteči šo aksiomu cenšas nedzirdēt, naudas žvadzoņas apkurlināti.
Kas tad ir ikvienas valdības galvenā vaina? Tikai tā, ka aizņem iekārotu vietu varas virsotnē.
