Kad āra darbus ierobežo ražens sēņu lietutiņš, kas, protams, slimīgi nepatīk pilsētniekiem, es šo brītiņu gribu izmantot, lai nedaudz pasēdētu pie rakstāmmašīnas. Un šoreiz nerakstīšu ne par Grieķijas problēmām, ne par bēgļu plūsmām no militāro konfliktu zemēm. Rakstīšu par Latvijas iedzīvotāju mentalitātes raksturīgāko pazīmi – vaimanāšanu. Ja cilvēku šī indeve apsēdusi lielā mērā, tad no viņa mutes dzirdēsim tikai vaimanāšanu un raudāšanu bez asarām, jo cilvēkam, lūk, dzīvē nekas nav labi, un pie visa, saprotams, vainojami kādi citi – vai nu valdība, vai dabas spēki. Nesen “Latvijas Avīzē” lasījām Monikas Zīles apceri par negatīvisma producēšanu sabiedrībā, kur ne tikai sarunas tirgus līmenī, bet galvenokārt internetā nebūt nekalpo ļaužu psihiskajai veselībai. Es te nerunāju par sadzīviskas dabas pukošanos, jo peļķēs saslapušas kājas nevar būt tīkams piedzīvojums. Sabiedrības veselībai patiesi draudi rodas, kad vaimanāšana tiek papildināta ar drūmiem nākotnes pareģojumiem. Atceros aizvadītā gada rudeni, kad visi vaimanāja avansā par gaidāmo ziemu, kas tika pareģota nepieredzēti auksta un pārpilna ar citām dabas negantībām. Kad pavisam mierīgi iebildu, ka nekas neliecina par tik briesmīgu pareģojumu, uz mani skatījās kā uz ārprātīgo, ar kuru nelon ielaisties nekādās sarunās. Kad ziema izrādījās neredzēti silta, vaimanātāji par savu alošanos jau bija piemirsuši, toties sāka vaimanāt, ka nu gan būšot pārziemojusi visa dzīvā mošķība, kas jau pavasarī visu nograuzīs un arī cilvēkus nograuzīs. Pārziemojušas laikam gan tikai ērces, bet odu un dunduru gandrīz nav, arī lapsenes un sirseņi vēl maz manīti. Bet tas nebija vienīgais negatīvisms, ko pauda “gudrā” tauta, jo visa vasara tika pareģota kā šausmīga katastrofa, kad mums visiem draud bads un sērgas. Nekas neizaugšot, būšot nepieredzēta neraža, bet izaugušo nopostīšot viesuļvētras un krusa baložolas lielumā. Kaut pavasaris likās pārāk nesteidzīgs un dārzā augi aizkavējās augšanā, speciālisti šogad zemnieku saimniecībās paredz rekordražu. Jāteic, ka mūsu zemnieki, kuri apstrādā tikai kādu pusi no tām platībām, kuras savulaik ar traktoriem aprībināja kolhozi, graudu kopievākums tagad jau pārsniedz kolhozu laiku iekūlumu. Ja šogad kopraža pieaugs vēl par desmit līdz divdesmit procentiem, tad vaimanātājiem gan derētu arī domāt, ne tikai čivināt internetā. Kas attiecas uz šo vasaru, tad atgādināšu, ka tā vēl nav beigusies, vēl priekšā augusts, kad varam pieredzēt arī lielāka karstuma vilni. Patiesības labad jāatzīst, ka negatīvisma gaidas sabiedrībā producē arī profesionālie žurnālisti un pat politiķi. Kurš var pateikt, cik mēnešus mēs jau gaidām valdības krišanu? Un izskatās, ka daudziem tā būtu visgardākā medusmaize, ja valsts paliktu bez valdības un sāktos neliels haoss. Liekas, ka tieši šāda tipa notikumi tiek īpaši gaidīti – nu tik būs, ak, nu tik būs… Nu kad tad beidzot būs? Citādi dzīve kļūst pavisam garlaicīga. Cits piemērs vaimanāšanai ir reāli dzīves apstākļi, kaut gan gadījies novērot, ka tieši tie cilvēki, kam lemts pieredzēt īstu nabadzību, nemaz tik skaudri par savu likteni neraud. Lielāka brēkšana vērojama gadījumos, kad valdība kādam nedaudz uzlabo dzīves apstākļus. Teiksim, palielina minimālo algu par 40 eiro, un tūdaļ sākas vaimanāšana, ka tas taču smieklīgi maz. Grieķi, kā zināms, piedzīvo algu un pensiju apcirpšanu, un to var saprast, ka nevienam nepatīk, ja kaut ko ņem nost. Bet latvietis izjūt protesta gara uzvilni gadījumos, ja viņam pieliek klāt. Vaimanāšanas sērga ietekmē vispārēja ļaunuma gaisotni. Mūsu ziemeļu klimatā cilvēkiem vienmēr bijis krietni jānopūlas, lai tiktu pie turības, dienvidu tautas šinī ziņā var daudz vairāk laika ziedot izklaidei un draudzīgām sarunām ar kaimiņiem. Šī iemesla dēļ latviešos daudz izteiktāka ir skaudība vienam pret otru, kas mēdz izpausties arī kā nenovīdība. Ja agrāk bija mazāk iespēju savu negantu iedabu izpaust publiski, tad interneta laikmets parāvis vaļā visas slūžas. Pats internetu izmantot nevaru, bet no publikācijām un ļaužu sarunām esmu gana labi informēts. Izmantojot šķietamu anonimitāti, interneta troļļi nesaudzē nevienu, un dīvaini, ka līdz šim daudzi to uzskatīja par vārda brīvību. Interesanti, kāds sakars vārda brīvībai ar meliem, draudiem un zaimiem? Vajagot paciest… Bet kāpēc cilvēkam jācieš, ja zinām, ka daudzi pusaudži izdarījuši pašnāvību tikai tāpēc, ka interneta pļurkstētavās tikuši ne tikai apsaukāti, bet burtiski vajāti? Šādi traģiski gadījumi notiek pat par labklājības zemēm uzskatītajās, kur visi iemesli cilvēkiem vienam pret otru izturēties korekti un iejūtīgi. Par Latviju gan jāteic, ka mūsu sabiedrībā negatīvisms ir ļoti pieprasīts, un nav brīnums, ka daudzi spējīgi speciālisti kategoriski atsakās doties politikā, jo ir taču uzskatāmi redzams, cik neganti tiek nopulgoti pilnīgi visi Saeimas deputāti un ministri. Un visbiežāk cilvēks tiek izvārtīts mēslos nepelnīti. Mani mūža gadi man dod tiesības izteikt arī kādu neparastāku secinājumu. Esmu daudz vērojis cilvēku likteņus, lai saprastu, ka pret otru izpausts ļaunums vienmēr sagādā traģisku likteni pašam ļaunuma radītājam. Tādos gadījumos man gribas secināt, ka tā sauktais Dieva sods ir daudz nežēlīgāks un bargāks par cilvēku tiesas spriedumu, kas balstās likumu pantos. Es saprotu, ka tās ir lietas, kas robežojas ar mistikas sfēru (ko zinātne pagaidām nespēj pamatot), jo nevienā skolā neko tādu nemāca. Bet pašiem neticīgākajiem es ierosinu: kad jums dzīvē kļūst pavisam sūnaini, tad padomājiet. Ja vien vairs spēsit domāt. Cilvēku sabiedrībā būtu daudz mazāk nelaimju un traģisku gadījumu, ja vien visi saprastu, ka par katru ļaunu darbu vai vārdu sekos atmaksa. Ka interneta ķengas ir pielīdzināmas kriminālam noziegumam, nesen apliecinājusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, un to der ielāgot visiem, kuri nevietā pūlas piesaukt vārda brīvību.
