Latvijas valdības vadītājs un ministri tautu cenšas iepriecināt ar ziņām par straujo ekonomisko izaugsmi, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Tā esot viena no straujākajām Eiropas Savienībā un mērāma vairāk nekā piecu procentu robežās. Formāli jau tā arī ir un sausie skaitļi it kā nemelo. Taču uz to var paraudzīties arī no citas puses, kas, manuprāt, ir daudz objektīvāk. Te vēlos ekonomiskās lietas salīdzināt ar rezultātiem sportā, piemēram, 100 metru skrējienā. Ja necils sportists šo distanci noskrien 12 sekundēs, bet jau pēc gada, cītīgi trenējoties, to pašu attālumu veic 10 sekundēs, viņš rezultātu ir uzlabojis par 20 procentiem. Savukārt lai no 10 sekundēm nonāktu līdz pasaules rekordam, kas ir 9,58 sekundes, uzlabojums ir tikai par 4,2 procentiem. Šī analoģija parāda tikai to, ka bagātajās un pārtikušajās Eiropas valstīs ekonomikas attīstības rādītāji nekad nebūs tik augsti kā nabagajām, kurām vēl augt un augt. Ekonomiski Latvija bija ļoti dziļā bedrē un vēl joprojām tur atrodas. Protams, statistikai vienmēr taisnība, taču minētie pieci procenti ir pavisam niecīgs kāpums ekonomikā. Līdz bedres malai vēl ļoti tālu, turklāt iedzīvotāji, jo īpaši mazpilsētās un laukos, nekādas pozitīvas izmaiņas nejūt. Visi ir priecīgi par jelkādu darbu. Izskatās, ka arī pie mums noslāņošanās turpinās. Bagātākie kļūst bagātāki, bet nabadzīgākie vēl nabadzīgāki. Diezin vai varam lepoties ar to, ka strauji audzis nopirkto jauno automašīnu skaits. Neraugoties uz to, ka Latviju ir pametuši un joprojām pamet aktīvākie cilvēki, bezdarba līmenis ir nepieklājīgi augsts.
