Pieļauju, ka ikviens cilvēks, kuram mājās mitinās mājdzīvnieki, ir piedzīvojis situāciju, ka mīlulis aiziet citos medību laukos. Parasti aiziešanas brīdis saistās ar asarām un lieliem pārdzīvojumiem, turklāt vēl jārisina jautājums par apbedīšanu. Tiem, kuriem ir savs pleķītis zemes, visticamāk, savu mīluli apglabā kādā dārza stūrītī. Esmu sastapusies ar cilvēkiem, kuriem mīluļa kaps ir svēta lieta, un tas tiek kopts tikpat cītīgi, kā tuvinieku kapi kapsētās. Nelielajai kapu kopiņai ir uzstādīta pat piemiņas zīme vai arī iestādīts kāds košumkrūms vai ziedoša roze. Ja kādam šķiet, ka tā ir tikai tāda ākstīšanās vai izrādīšanās, tad gribas uzdot pretjautājumu – vai labāk ir kādā sētmalē vai mežmalā norakt beigto suni un kaķi un izlikties, ka tas vairs uz mums neattiecas. Šai tēmai pieskarties man pamudināja kāda valcēniete, kura satraukta stāstīja par mežmalu pilsētas teritorijā, kur balojot nesankcionēti aprakto mājdzīvnieku kauli. Sieviete zināja stāstīt, ka nereti nomirušā mājdzīvnieka saimnieki sarunājot kādu tā saucamo bomzi, viņam iedodot kāroto šņabja pudeli ar lūgumu no acīm aizvākt un kaut kur nebūt norakt beigto dzīvnieku. Nekur tālu jau “saules brālis” nedodas, vien uz slimnīcas tuvējā meža pusi, to aprokot zemē. Savukārt lapsas, sajūtot trūdošas miesas smaku, to izkašņā, apgrauž, bet kauli paliek balot saulē. Tad arī gribas pajautāt šādiem ļaudīm, vai mājdzīvnieks un viņa dāvātā mīlestība bija tikai šņabja pudeles vērta?
