Šogad vairāki novada sabiedrībā pazīstami cilvēki ar ievērojamu dzīves pieredzi man intervijās uz jautājumu, kas mums, latviešiem, neļauj attīstīt valsti, atbildēja, ka vainīgs vienotības trūkums. Tam var piekrist, jo neiecietība citam pret citu mūsu sabiedrībā manāma ik uz soļa. Pēdējā laikā tā visspilgtāk izpaudusies Rīgas sabiedriskā transporta biļešu kontrolieru un pasažieru attiecībās. Esam jau tiktāl, ka gatavojoties vienkāršai biļešu pārbaudei, kontrolieri līdzi ņem policistus un daži neaizmirst nodrošināties ar gāzes pistolēm. Tās dažkārt nekavējas izmantot arī “zaķi”. Turpmāk viņu un kontrolieru sarunas pat ierakstīšot. Pēc manām domām, šie kontrolieru un braucēju konflikti miniatūrveidā ataino savstarpējās attiecības visā sabiedrībā. Grūti tam nosaukt iemeslus. Iespējams, bezdarba radītais stress radījis niknumu par paaugstinātajām biļešu cenām, bet, zinot, ka zivs sāk pūt no galvas, varbūt tās ir neiecietības metastāzes no jau vairākus gadus ilgstošās nepatikas pret valdošajiem politiķiem. Neapmierinātība ar varu kā infekcija izplatījusies sabiedriskajā saskarsmē kopumā. Diezin vai līdzēs tas, ka daļa politiķu savai apvienībai izvēlējusies nosaukumu “Vienotība”. Aiz šī vārda redzam atkal tos pašus vecos darboņus, kas nekādi nav veicinājuši vienotību. Tikai uz īsu mirkli daži no viņiem spējuši radīt par sevi prieku tautā, uzstājoties deju šovos, lai vēlāk to zaudētu kārtējās politiskajās rebēs. Un tauta dara tāpat. Katrs sitas par savu pastāvēšanu, un par valsti nav laika domāt. Vai tiešām tā arī sadegsim savās ķildās un neiecietībā citam pret citu?
