Liek sarkt uzvedība zviedru galdā.
Liek sarkt uzvedība zviedru galdā
Dagnija Kalniņa, mīl klejot pa pasauli: “Pirmo reizi dzīvē biju uzaicināta uz zviedru galdu smalkā Rīgas klubā ar smalkiem ēdieniem — lašiem, nēģiem, zušiem un tamlīdzīgām delikatesēm. Pēc aicinājuma “cienījamie viesi, lūdzu, pie galda!”, visi tautieši nesas, grūstās, traucas ap galdiem. Es stāvu maliņā. Domāju, paliks vai nepaliks kaut kas pāri. Beigās viena kundzīte man uzsauc: “Ko jūs te stāvat? Tak metaties pie galda, citādi nekas nepaliks!” Pieeju, salieku uz šķīvja ēdienus, bet cita sieviete man blakus saka: “Te neko nevar atstāt, te visu nozags.” Kafijas pauzē oficiants atnes konfektes. Sieviete paķer veselu kaudzi, atrauj vaļā manu somu un samet iekšā. Man uzreiz seja kļūst sarkana. Viņai pašai somiņas nebija. Kad mēs iziešot ārā, ātri sadalīšot, kas dabūts. Kauns man toreiz bija ne pa jokam.”
Apaviem regulāri nolūst papēži
Inguna Medne: “Kolēģi saka, ka mani uz ballītēm jāņem līdzi kā zibensnovedēju, jo parasti visas ķibeles notiek tieši ar mani. Nesen ballītē manam zābakam pēkšņi nolūza papēdis. Tā vēl nebija pēdējā neveiksme. Ejot kādā rotaļā, virsū uzgrūdās augumā ražena sieva. Es paklupu, stipri pārsitu kāju un pārplēsu zeķbikses. Labi, ka ārā bija tumšs, jo uz mājām devos ar caurām zeķbiksēm un bez papēža. Līdzīgās ķibelēs nonāku diezgan bieži.”
Situācija jāglābj ar līnijdejām
Aigars Veldre, brīvajā laikā vada dažādus pasākumus: “Parasti cenšos ar cilvēkiem iepriekš izrunāt plānoto svinību programmu. Taču ne vienmēr tas izdodas. Ir bijis tā, ka pat nezinu, kādi cilvēki uzstāsies. Klāt brīdis, kad jāiziet uz skatuves, bet viņu nav, un neviens nezina, cik ilgi viņi aizkavēsies. Tad ātri jāglābj situācija atkarībā no vakara vadītāja pieredzes, atraktivitātes un rezerves plāniem laika aizpildīšanai, lai nebūtu publikai jāsaka: “Jums tagad ir brīvs laiks, varat ēst un dzert.” Tādos brīžos esmu organizējis pat līnijdejas. Pauzes veiksmīgi palīdzējuši aizpildīt muzikanti. Lai neatgadītos muļķīgi starpgadījumi, iesaku pirms svinībām un pasākumiem noteikti pārbaudīt pilnīgi visus sīkumus, kaut tobrīd tie šķiet nenozīmīgi, piemēram, no kuras puses kolektīvs izies uz skatuves.”
Jubileju novada pastalām kājās
Mārīte Magone: “Vēl pagājušajā gadsimtā kāda dāma mani uzaicināja vadīt 70 gadu jubilejas ceremoniju, kurā piedalījās personas no dažādiem sabiedrības slāņiem. Svinības notika Valkā, toreizējā sadzīves pakalpojumu kombināta ēkā. Tām rūpīgi gatavojos, padomājot arī par svētku tērpu — zīda blūzi un grezniem svārkiem. Svinību dienā, izejot no mājas, paņēmu maisiņu, domādama, ka tur ir balles kurpes. Desmit minūtes pirms pasākuma atklāju, ka maisiņā nav vis kurpes, bet pastalas. Abi ar vīru sapratām, ka nokļūt mājās nepaspēsim, arī nevienam viesim mašīnas nebija, tāpēc nācās vilkt pastalas. Sākumā dažu dāmu acīs redzēju neizpratni par to, ka mana ķermeņa augšdaļa ir grezna, bet kājās uzvilktas baltas vilnas zeķes un pastalas. Ātrumā izdomāju izmaiņas scenārijā un stāstīju, ka latvieši pastalām kājās dodas uz Eiropu un arī jubilāre pastaliņās bērnībā ganīja govis. Jāteic, ka ballē man bija liela piekrišana arī ar pastalām. Kājas gan sāpēja, jo dejošana bija liela — līdz četriem rītā. Pēc šā gadījuma esmu sapratusi — ja cilvēks ir optimists, tad vienmēr atradīs izeju no kļūmīgām situācijām.
