Andris Pauls-Pāvuls, viens no LNNK dibinātājiem 1988. gadā
Man nav svētku sajūtas. Ir skumju un nedaudz cerību sajūtas. Skumju sajūta, jo 18. novembris ir nacionālas valsts dzimšanas diena, bet mēs vairs neesam nacionāla, neatkarīga valsts. Mēs pakāpeniski esam kļuvuši par pilnībā no korporācijām atkarīgu teritoriju. Lai cik braši mēs ietu lāpu gājienos, izsalkuma dzīti mēs galā nonākam “Maximā” vai citā lielveikalā. Ir sajūta, ka esam pingvīni uz ledus gabala, kuriem šķiet, ka nevis okeāna straumes, bet viņi paši nosaka virzību. Spilgts piemērs okeāna straumēm ir pingvīniem par sviestmaizi atņemtā banka “Citadele”. Ir sajūta, ka pingvīni pat neapjauš par šādu straumju eksistenci. Tāpēc viņi ir pašpārliecināti un pārprot savu lomu, kura ir krasā pretrunā ar realitāti.
Bet ir arī nedaudz cerību sajūtas – līdzīgas kā 1986. gadā. Taču to racionāli nevaru izskaidrot. Līdzīgi kā pirms 30 gadiem, ir pazudusi baiļu sajūta. Šķiet, mēs esam lielu, globālu pārmaiņu priekšā.
Vents Armands Krauklis, Valkas novada domes priekšsēdētājs
Tas atkarīgs no katra paša. 18. novembris ir mūsu valsts svētki, un valsts esam mēs paši. Latvijas dzimšanas diena ir jāsvin neatkarīgi no tā, vai valdība un Saeima pieņem labus vai sliktus lēmumus, jo mums tomēr jābūt priecīgiem un lepniem, ka mums ir sava valsts. Pasaulē daudz lielākām tautām, piemēram, ap 20 miljoniem kurdu, nav savas valsts teritorijas.
Valsts būtiska sastāvdaļa ir katra ģimene, katrs darba kolektīvs un zemnieku saimniecība, tādēļ 18. novembris ir gan ģimenes svētki, gan svētki darba kolektīvos. Nenoliedzami, šos svētkus vajag arī gribēt un mācēt svinēt. 18. novembra rītā kopā ar savu ģimeni pie mājas paceļam valsts karogu un nodziedam himnu, bet, iestājoties tumsai, iededzinām sarkanbaltsarkanas sveces. Tomēr galvenā svētku daļa mums ir Valkas pilsētas kultūras namā, kur katru gadu tieši 18. novembrī notiek svinīgais pasākums. Iesaku to apmeklēt, jo tā novada iedzīvotājiem ir lieliska iespēja saposties svētku drānās, izbaudīt brīnišķīgu koncertu un kārtīgi izdejoties svētku ballē.
Agija Kukaine, Smiltenes novada domes Saimnieciskās darbības nodaļas teritorijas apsaimniekošanas speciāliste
Manī ir patriotiskās sajūtas, un esmu lepna par Latviju un mūsu novadu. Domāju, no kā man veidojas patriotiskās sajūtas. Vispirms jau tā ir ģimene, tas, kā mani audzināja tētis un mamma. Neatceros nevienu tādu gadu, kad Palsmanē nebūtu aizdeguši svecītes 11. novembrī. Arī šogad kopā ar saviem bērniem bijām Palsmanē, meitiņa Emīlija mani iztincināja par to, kas ir Lāčplēša diena. Savukārt jau trešo gadu dēla Mārtiņa vārdadienā cepu Mārtiņdienas zosi. Tās ir tās latviskās tradīcijas, kas vairo patriotismu. Lai būtu svētku sajūta, svarīgi ir līdzdarboties, to esmu sajutusi gan darbojoties savā ģimenē, gan pilsētā.
Patriotisms un mana piederība Latvijai aug katru gadu aizvien lielāka. Esmu iemācījusies skatīties un novērtēt to, kas mums ir dots, nevis to, kā nav. Ikvienam novēlu novērtēt kopā būšanas mirkļus ģimenē un vairāk saskatīt labo. Labajam ir liels spēks, tad arī vairāk viens otru atbalstām un saprotam.
