Kopš 18 gadu vecuma valcēnietis Ilvars Rullis devās līdzi tēvam, lai apgūtu skursteņslauķa arodu. Iegūtās zināšanas lieti noder tagad, krīzes laikā, kad katrs nopelnītais lats ģimenes budžetā ir no svara. Pirms četriem gadiem pārceļoties uz dzīvi Valkā, Ilvars apjautis, ka šai pusē trūkst šī aroda pratēju un darītāju, tāpēc brīvajā laikā sācis darīt, kā viņš pats saka, interesantu un ļoti vajadzīgu, bet, jāatzīst, netīru darbu.Skursteņslauķis uz mopēdaIlvars smej, ka cilvēki padomju laiku iespaidā vēl joprojām domā, ka skursteņslauķis ir vīrs gados, kas pārvietojas ar mopēdu un pār muguru pārmesta skursteņa tīrīšanas birste. Reizēm klienti, zvanot un sarunājot darījumu, jautā, cik skursteņslauķim ir gadu. Uzzinot Ilvara vecumu, apjūk, jo nav varējuši iedomāties, ka mūsdienās arī gados jauni vīrieši veic šādu darbu. Sākumā Ilvars nav varējis saprat, kāpēc klientiem jāzina viņa vecums, tad to “izkodis” – bieži vien pakalpojuma pasūtītāji uztraucas, vai tāds padzīvojis onkulis būs vairs spējīgs uzrāpties uz mājas jumta un pats saviem spēkiem arī tikt atpakaļ zemē. Ilvaru glābj, viņa aizraušanās ar sportu, jo viņš regulāri trenējas un spēlē florbolu. Reizēm arī skrien un dara citas lietas. Kāpjot uz jumta, valcēnietim neesot nekāda īpaša aizsardzības sistēma – viņš paļaujas uz sevi un savu veselo saprātu. Bieži vien kāpnes, kas stāv uz jumta, nav kustinātas vairākus gadus, tāpēc nereti kāpšļi zem skursteņslauķa kājām vienkārši salūst. Ko tādos momentos dara Ilvars? “Kāpju tik tālāk,” nosmej skursteņslauķis. Ilvars ir pārliecinājies, ka cilvēki, īpaši laukos, ciena šo arodu, jo bieži vien viņu uzrunā par skursteņslauķa kungu. Viens no Ilvara zelta likumiem ir – pēc dūmeņa, krāsns un plīts tīrīšanas darba vieta aiz sevis jāatstāj tīra un sakopta. To dēlam mācījis arī tēvs. Vēl joprojām valda pieņēmums – ja mājās strādājis skursteņslauķis, tad tā būs jāmazgā pusgadu. Mūsdienās tā vairs nenotiek, jo arī šīs profesijas pārstāvji strādā ar mūsdienīgiem darbarīkiem. Piemēram, izmanto tā saucamo celtniecības putekļsūcēju, kas neļauj sodrējiem un kvēpiem nosēsties uz mēbelēm un grīdas. Tāpat Ilvars uzskata, ka pie klienta nevar ierasties dzēris vai uz paģirām, jo darbs prasa atbildību un koncentrēšanos. Reizēm pēc padarītā darba saimnieks uzklāj cienasta galdu un piedāvā kādu glāzīti, bet mūsdienu skursteņslauķim nākoties atteikties, jo Ilvars pārvietojas ar personīgo automašīnu.Nav spožo poguLai uzsāktu pastāvīgas darba gaitas, skursteņslauķim nepieciešami specifiski darbarīki. Lielākoties Ilvars tos pircis krāmu tirgos, jo Latvijā diemžēl nav specializēta veikala, kur varētu iegādāties, piemēram, ļoti vajadzīgo līko karoti. Tā atgādina padomju laiku salokāmo dzeltenas krāsas metramēru, tikai ar karoti galā. Kamēr viņam tādas karotes nebija, nācās izlīdzēties ar nelielu mērces kausiņu. Valcēnietis nepieciešamās birstes un sukas iegādājoties tepat pilsētas celtniecības preču veikalos, kur izvēle esot gana liela. Uz jautājumu, vai Ilvaram ir arī uzsvārcis ar spožām pogām, kuras parasti iekāro jaunas meitenes, jo pogas noraušana nodrošinot laimi, viņš smej, ka nav. Parasti Ilvars strādā melnā apģērbā, kuru pēc tam izmazgā. Pēc darba visas drēbes ožot pēc dūmiem. Lai nomazgātu tīras rokas, neesot nekāda noslēpuma – vislabāk melnumu var dabūt nost ar parastām ziepēm un remdenu ūdeni. Arī ģimene jau esot pieradusi pie Ilvara darba un nevienam vairs neesot iebildumu. Ilvars lepojas, ka dēls Aivars bērnudārza izlaidumā teicis, ka grib kļūt par skursteņslauķi. Tētis dēlu gan nevienu reizi vēl neesot ņēmis līdzi tīrīt skursteņus.Darba pilnas rokas Ilvars cenšas neatteikt nevienam klientam, arī tiem, kuru mājām skursteņi nav tīrīti pat vairākus gadus. Šķērslis neesot arī attālums. Viņam jau esot pastāvīgi klienti, kas katru gadu lūdz iztīrīt dūmeni.“Tas ir tikai normāli, ka cilvēkam ir savs frizieris, ģimenes ārsts un arī skursteņslauķis,” uzskata Ilvars. Joprojām esot cilvēki, kas vieglprātīgi izturas pret savu īpašumu. Ilvars iesaka atcerēties – skursteņslauķa pakalpojumi ir lētāki nekā atjaunot ugunsgrēkā cietušu māju. Pašlaik skursteņslauķim ir darba pilnas rokas, jo tuvojas apkures sezona un prātīgi saimnieki jau laikus pārbauda savu māju apkures sistēmas. Lūdzu Ilvaru atcerēties kādu amizantu gadījumu no viņa profesionālās karjeras. Klienti esot dažādi – runīgi un nerunīgi, izpalīdzīgi, reizēm arī uzmācīgi. Tad gan skursteņslauķis lūdzot viņu netraucēt. Viņš atceras, ka reiz kādās mājās saimnieks klusējot pierakstījis visas darbības. Tas gan izbrīnījis skursteņslauķi. Bieži vien viņš ar lauku mammītēm, tā Ilvars mīļi dēvē lauku māju saimnieces, pārrunājot valsts politiku un notikumus. Ilvars saprot, ka lauciniekiem nemaz tik bieži nav iespēju parunāt ar kādu svešinieku.Šogad Ilvars bija iecerējis mācīties īpašos kursos, bet krīzes dēļ, tie nenotiek. Ilvaram mājās ir sertifikāts, bet viņš cer, ka nākotnē izdosies uzdienēties līdz augstākai amata pakāpei.
