Pašlaik laukos saimnieki uz jautājumu, vai domājat paplašināt saimniecību ar jauniem hektāriem, visbiežāk atbild noliedzoši, minot, ka tad vajadzēs jaudīgāku tehniku, bet kopumā tas iznāk pārlieku dārgi.Savukārt maijā ir beigušies ierobežojumi ārvalstniekiem pirkt zemi, bet likumā par zemes privatizāciju grozījumi joprojām nav iekļauti. Tādēļ lauksaimnieki ir “uzcepušies” un mudina valstsvīrus ātrāk to izdarīt. Pamatā visam šim satraukumam ir vājā Latvijas zemnieku konkurence, salīdzinot ar bagātajiem ārvalstniekiem, kuriem zemes cena Latvijā šķiet sviestmaizes vērtībā, taču mūsu lauksaimniekiem tā joprojām ir dārga. Jautājums par zemi ir pietiekami svarīgs, lai tajā iesaistītos visi iedzīvotāji. Zemnieki uztraucas par to, ka zemi ārzemnieki var nopirkt kā spekulācijas objektu, gaidot, kad tai celsies cena. To jau pierāda aktivitātes ap nekustamo īpašumu pilsētās. Sapērkas daudz dzīvokļu un pēc tam tos izīrē vai pārdod pašiem latviešiem. Tādēļ grozījumi paredz, ka uz zemes pēc tās iegādes vēlākais pēc trim gadiem jāsāk saimnieciskā darbība, bet zemes pircējam jābūt lauksaimniecības izglītībai.Latviešiem šis jautājums ir īpaši svarīgs, jo laucinieks tradicionāli ir pieradis, ka viņam ir savs kaktiņš un stūrītis zemes. Arī mūsu vēsture stāsta par asinīm, kas izlietas par to, lai mums pašiem piederētu zeme. Jācer, ka likumdevēji ne velti tik ilgi ņemas ap šo likumprojektu un beidzot pieņems atbilstošu lēmumu. Interesanti, ja no mums kāds gribētu nopirkt zemi Francijā vai Vācijā, cik tas viegli vai grūti būtu, kaut Eiropas Savienības regula to atļauj darīt. Vispirms savu projektu vajadzētu aizstāvēt tās valsts valodā, kurā nolemts zemi pirkt, un tad tikai viss pārējais.
