Cilvēks mūsu sabiedrībā jau ilgāku laiku nav nekā vērts. Skumji, ka šo attiekmi kultivē ne tikai divu vai vairāku indivīdu savstarpējās attiecības, bet arī Latvijas homo sapiens tā vērtē sevi.
Cilvēks mūsu sabiedrībā jau ilgāku laiku nav nekā vērts. Skumji, ka šo attiekmi kultivē ne tikai divu vai vairāku indivīdu savstarpējās attiecības, bet arī Latvijas homo sapiens tā vērtē sevi.
Brīdī, kad ziņu raidījumos vai interneta portālos parādās kārtējā informācija par tumsā notriektu gājēju, sabiedrība sadalās divās vai pat vairākās grupās, kas aizstāv katra savu pārliecību. Vispirms — vainīgi ir agresīvie autovadītāji, kuri gājēju ceļa malā neievēro, līdzīgi kā vardi vai ezi, kurš šķērso brauktuvi. Otra daļa stikti uzsver, ka gājēju bezatbildība ir tik prātam neaptverama, ka viņus var izmācīt tikai kaps. Skarbi, bet bieži tieši tā notiek, kad uz autoceļa satiekas cilvēks, kurš tērpies melnā apģērbā bez atstarotāja un automašīna, kuras vadītājam jāspēj paredzēt, ka tumsā un lietū kaut kur uz brauktuves varētu būt kājāmgājējs. Trešā diskutētāju daļa cenšas uzsvērt, ka pie visa vainīgi ceļu uzturētāji, jo uz Latvijas brūkošajiem autoceļiem ir apdraudēti gan šoferi, gan gājēji.
Diskusijai turpinoties, parasti visi nonāk pie tēmas — sods. Vajag sodīt! Jo lielāks sods, jo šoferis būs uzmanīgāks? Vai bailes no lielāka soda liks gājējam apkarināties ar atstarotājiem, ja līdz šim viņš nav baidījies staigāt pa naža asmeni un izaicināt likteni, dodoties tumsā?
Vai bargs sods, kas būs jāmaksā autoceļu uzturētājiem, ja tiesa pierādīs, ka kāds no ceļu satiksmes negadījumiem noticis nekvalitatīva seguma vai horizontālo apzīmējumu trūkuma dēļ, spēs vairot līdzekļus un veidot ideālus braukšanas apstākļus vadītājiem un drošu vidi gājējiem?
Kaut kā negribas noticēt.
Kamēr visi diskutē, kamēr šausminās, kā gan tas varēja notikt, atkal kādā tumšā lietainā vakarā, naktī vai rītā uz brauktuves notiek sadursme. Bieži sadragātais ķermenis paliek guļam, bet automašīna turpina ceļu. Dažkārt tā piestāj, tiek noformēti dokumenti, un tad automašīna turpina ceļu.
Neatbildēts paliek jautājums, kurš šajā “cīniņā” uz dzīvību un nāvi ir cietušais un kurš — vainīgais. Loģiski būtu, ka cietušais ir tas, kura nedzīvā ķermeņa atrašanās vieta tiks fiksēta dokumentos — tā un tā autoceļa, tajā un tajā kilometrā. Viss!
Varbūt tomēr cietušais ir autovadītājs, kuru visu atlikušo mūžu pavadīs atmiņas par sekundes simtdaļu, kuru diezin vai kāds vēlas piedzīvot.
Līdz šim ir notikušas dažādas akcijas, no televīzijas ekrāna mūs uzrunā brīdinošas reklāmas, skolēniem tiek dalīti atstarotāji, iedzīvotājiem tiek izsniegtas jakas ar atstarojošiem elementiem un vēl, un vēl. Tomēr melnā statistika turpina papildināties ar jauniem upuriem. Kāpēc?
Varbūt vispirms cilvēkam ir jāsajūt sevi kā vērtību, un tad viņš uz apkārt notiekošo spēs lūkoties no cita skatpunkta. Vai mūsdienu kapitālismā tas ir iespējams, jautājums paliek atklāts…
