Kas mēs esam? Vai nolemtie, kas par sodu saviem grēkiem esam zaudējuši garu, vai salauztie, kas vairs netic nekam un nokārtām galvām paļaujas uz likteni?
Kas mēs esam? Vai nolemtie, kas par sodu saviem grēkiem esam zaudējuši garu, vai salauztie, kas vairs netic nekam un nokārtām galvām paļaujas uz likteni?
Šādas domas iešāvās prātā pēc ASV vēstnieces Latvijā Ketrīnas Todas Beilijas uzstāšanās Latvijas Universitātē. Starptautiskajā arēnā tik nozīmīgas personas runai bija jābūt, Raiņa vārdiem izsakoties, kā “vētras zvanam, kas zvana negaisu”, bet, iespējams, arī tādas skaņas nespēs pamodināt pasivitātē iegrimušo sabiedrību.
ASV norisēm Latvijā līdzi seko ļoti profesionāli, un skaidrs, ka vēstnieces taktiskie norādījumi uz valsts varas pakļaušanos ēnu kardināliem, kas apdraud Latvijā demokrātiju, nav viņas pašas izdomājumi vai no gaisa paķertas baumas, jo to starptautiska mēroga politiķi nevar atļauties. Mūsu tauta savā pasivitātē nespēja iznest pēdējo referendumu, tā atsakoties īstenot Satversmes piešķirto varu, un nu varas krēslos mafija, jūtoties netraucēta, pilnīgi atklāti vajā likumsargus, kuri atraduši smagus pārkāpumus pašu varaskungu vidū. Tagad par šādu rīcību satraukumu neslēpj arī mums draudzīgās ārvalstis, bet politiskā tirgus rīkotājus maz tas interesē. Veiksmīga andele, kurā var apmainīt politiķus un nostumt malā neizdevīgas (lasīt – godīgas) personas, ir svarīgāka.
Mani visvairāk baida, ka mēs tikpat truli dosimies arī uz nākamajām vēlēšanām, lai atkal pie varas palikušie vecie krauķi varētu ķērkt: “Krā! – tā bija un paliks.
