Dažādi pētījumi un aptaujas liecina, ka Latvijā viena no sociāli neaizsargātākām grupām ir ģimenes, kurās bērnus audzina tikai viens no vecākiem.
Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re-Baltica” izpētījis, ka ģimenes ar vienu pieaugušo un bērniem ir otra lielākā nabadzības riskam pakļautā grupa pēc pensionāriem – 32,6 procenti.
Visnabadzīgākie – pensionāri
Šobrīd vislielākā nabadzības riskam pakļautā grupa ir seniori vecumā virs 65 gadiem – 74 procenti.
“Re-Baltica” veicis pētījumu, lai noskaidrotu, vai 2020. gada valsts budžets uzlabos dzīvi nabadzīgajiem. Svarīgi to pieminēt, lai sapratu, vai sociāli neaizsargātākām grupām ir pamats cerēt, ka varēs ieraudzīt gaismu tuneļa galā.
2020. gadā Latvijas valsts budžetā 32 miljonus plānots atvēlēt, lai celtu maksimālo neapliekamo minimumu līdz 300 eiro (šogad neapliekamais minimums ir 230 eiro). Gada budžeta kontekstā valdībā un Saeimā daudz runāts arī par citiem plāniem nabadzības mazināšanai. Kādi tie ir un vai tie tiešām būtiski mazinās nabadzību? “Re-Baltica” analīze rāda – drīzāk ne.
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes jaunākajiem datiem, nabadzības riskam pakļauti tie, kuru ienākumi vienas personas mājsaimniecībā nepārsniedz 367 eiro, bet ģimenē ar diviem pieaugušajiem un diviem bērniem – 770 eiro. Kopumā tā ir teju ceturtdaļa valsts iedzīvotāju, un nabadzīgo īpatsvars sabiedrībā kāpj. Par nabadzības slieksni tiek uzskatīti 60 procenti no visu iedzīvotāju skaita pēc ienākumu mediānas jeb viduspunkta. Tādējādi līdz ar straujo algu kāpumu pēdējos gados audzis arī nabadzības slieksnis.
Kā palīdzēs
nabadzīgajām ģimenēm?
Neapliekamo minimumu ietekmē algas apmērs. Tiem, kam mazāka alga, neapliekamais minimums ir lielāks. Šobrīd maksimālo neapliekamo minimumu 230 eiro piemēro iedzīvotājiem, kas nopelna līdz 440 eiro mēnesī. Lielāku algu saņēmējiem neapliekamais minimums pakāpeniski sarūk, un tiem, kas saņem vairāk nekā 1100 eiro, tas ir nulle.
Savukārt jaunajā budžetā plānots, ka 300 eiro ar nodokļiem netiks aplikti strādājošajiem ar algu līdz 500 eiro. Piemēram, situācijā, kad alga ir 440 eiro, “uz rokas” šobrīd var saņemt 359 eiro. Pēc neapliekamā minimuma paaugstinājuma – 373 eiro. Tātad ieguvums ir 14 eiro. Situācija mainās, ja šī strādājošā apgādībā ir kaut viens bērns. Tad alga “uz rokas” kā bija, tā paliks 391 eiro. Pat tiem pieaugušajiem, kas viens audzina bērnus un strādā, ar neapliekamā minimuma celšanu nebūs līdzēts. Algas daļa, kas paliek pāri pēc tam, kad saņemts atvieglojums par apgādībā esošo bērnu, ir pārāk maza, lai neapliekamā minimuma palielinājums to ietekmētu.
No neapliekamā minimuma celšanas neiegūs arī nabadzīgās daudzbērnu ģimenes ar diviem pieaugušajiem un trīs vai vairāk bērniem. Šajā grupā nabadzības riskam pakļauti 20,5 procenti ģimeņu.
Latvijā pazīstamais demogrāfs Ilmārs Mežs secinājis, ka tādējādi no palīdzības saņēmēju loka šoreiz izslēgtas ģimenes ar bērniem. Būtībā izlases kārtībā tiks palīdzēts tiem, kuriem nav tas lielākais nabadzības risks. Jāpiebilst, ka jaunā budžeta kontekstā rosināts pārskatīt arī vecāku pabalstus, taču par šīm iniciatīvām, tāpat kā minimālo pensiju pieaugumu, vēl notiek diskusijas. Šobrīd minimālā pensija ir 70 eiro. Uz to, ka tā ir neadekvāti zema un nevar nodrošināt pat cilvēka pamatvajadzības, norādījis tiesībsargs Juris Jansons. Viņš publiski paudis, ka Latvijas valdība nedara faktiski neko būtisku sociāli neaizsargātāko sabiedrības grupu dzīves līmeņa uzlabošanai.
Aptauja
Kurām iedzīvotāju grupām ir visgrūtāk iztikt?
Vientuļajiem pensionāriem – 23
Ģimenēm, kur bērnu/-us audzina viens vecāks – 30
Daudzbērnu ģimenēm – 4
Mazkvalificēta darba darītājiem – 45
Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – 10
Studentiem – 40
Laukos un mazpilsētās dzīvojošajiem – 12
Rīdziniekiem ar maziem ienākumiem, kuri dzīvo īrētā dzīvoklī – 62
Nobalsojuši 226
www.ziemellatvija.lv
Dzimšanas dienas pārsteigums – divi kilogrami pelmeņu un tualetes papīrs
Turpinot rakstu sēriju par sociālās nevienlīdzības mazināšanu, “Ziemeļlatvija” uz sarunu aicināja divdesmitgadīgu jauno māmiņu, kura viena audzina gadu un sešus mēnešus veco dēlu. Mūsu saruna būs anonīma, jo, dzīvojot mazpilsētā, lielākā daļa cilvēku izvairās atklāti stāstīt par savu dzīvi. Tomēr mums izdevās pārliecināt jauno sievieti pastāstīt par savu iztikšanu, tā atklājot, ka starp mums dzīvo cilvēki, kuru ienākumi pierāda, ka Latvijā joprojām nav sakārtots iedzīvotāju sociālās aizsardzības jautājums.
Vai tuvākajā laikā materiālais stāvoklis uzlabosies uz sarunu uzaicinātajai Kristīnei (vārds mainīts), ir atkarīgs tikai no viņas centieniem atrast algotu darbu. Viņa stāsta, ka pirms kāda laika strādāja valsts iestādē par pavāra palīgu, bet pēc nodokļu nomaksas “uz rokas” saņemti vien nepilni 200 eiro. Tad jaunā sieviete uz ielas tika piekauta, apzagta un kādu laiku ārstniecības iestādē bija jāārstē salauztais deguns un smadzeņu satricinājums. Pēc iznākšanas no slimnīcas un darba nespējas lapas noslēgšanas viņa no darba atlaista. Šobrīd viņas ģimenes budžetu veido Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras izmaksātais bērna no pusotra līdz diviem gadiem kopšanas pabalsts 42,69 eiro apmērā (līdz bērna pusotra gada vecumam pabalsta apmērs bija 171 eiro mēnesī), ģimenes valsts pabalsts 11,38 eiro mēnesī un Uzturlīdzekļu garantijas fonda maksātie uzturlīdzekļi bērnam līdz septiņu gadu vecumam 103,20 eiro mēnesī. Kristīne rēķinās, ka viņai mēnesī jāizdzīvo ar 157,27 eiro. Sieviete ar dēlu mitinās īrētā divistabu dzīvoklī ar malkas apkuri. Viņa priecājas, ka beidzot jūtas kā mājās, jo ir gan, kur nomazgāt bērnu, gan arī dzīvot bez bailēm, ka kādu dienu var palikt bez jumta virs galvas. Pašvaldības Sociālais dienests kā maznodrošinātai personai ar mazgadīgu bērnu palīdz nomaksāt dzīvokļa apsaimniekošanas maksu, katru mēnesi sedzot 30 eiro no dzīvokļa rēķina. Šobrīd lielākā problēma ir malkas sagādāšana, jo vairākums šī pakalpojuma sniedzēju negrib ķēpāties ar mazu apjomu piegādi, bet atļauties malkas kravu, kas maksā vairāk kā simts eiro, Kristīne nevar. Saņemot naudu, sieviete vispirms norēķinās par izlietoto elektroenerģiju – vidēji 18 līdz 20 eiro mēnesī, iegādājas priekšapmaksas karti mobilajam telefonam – vidēji 10 eiro mēnesī, ja dzīvokļa rēķins pārsniedz 30 eiro, tad šī starpība jānomaksā pašai īrniecei. Par atlikušo naudas summu Kristīne iegādājas autiņbiksītes un visu nepieciešamo bērnam, arī barību kaķim. Mājdzīvnieks paņemts, lai bērns mācītos mīlestību pret dzīvniekiem.
Uz jautājumu, kas pēdējā laikā viņai radījis lielāko prieku, Kristīne atzīst, ka nesen dzimšanas dienā par saņemtajiem diviem kilogramiem pelmeņu un tualetes papīru priecājusies kā mazs bērns. Tas pēdējā laikā bijis negaidīts patīkams pārsteigums.
Ja Kristīnei būtu vairāk naudas, viņa vispirms nopirktu malku un piekrāmētu pilnu šķūnīti, bet bērnam sagādātu sēžamos ratus ar lietus plēvi. Pašlaik ir jāiztiek bez ratiem, un gadījumā, ja pastaigas laikā bērns nogurst vai aizmieg, nelielā auguma sieviete bērnu nes uz rokām.
Domājot par strādāšanu, Kristīne skatās Igaunijas virzienā, cerībā, ka izdosies atrast tādu darbu, kur “uz rokas” var saņemt vismaz no 500 līdz 600 eiro. Ja tas tā būtu, viņi, pēc sievietes domām, dzīvotu kā īsti bagātnieki – pietiktu visam. Taču mamma varēs strādāt tikai tad, ja izdosies bērnu iekārtot bērnudārzā. Viņa jau ir uzrakstījusi iesniegumu un cer, ka šis jautājums nokārtosies. Kristīne rēķinās, ka, sākot bērnudārznieka gaitas, bērni bieži slimo, tāpēc jāmeklē aukle. Par laimi, viņai ir draudzene, kura vajadzības gadījumā pieskatītu bērnu.
Sarunas gaitā uz jautājumu, vai viņa tic, ka kādreiz dzīve uzlabosies, Kristīne atbild ar pretjautājumu: “Vai tantiņām, kuras saņem minimālo pensiju, nav trakāk?”
Ja pietrūkst naudas izdzīvošanai, viņa mēdz aizņemties no kādiem paziņām, bet nekad nav pat domās pieļāvusi, ka varētu ielīst ātro kredītu jūgā. “Tā būtu cilpa kaklā,” klusi secina jaunā sieviete.
Diemžēl bērna audzināšanā nepiedalās viņa tēvs, tāpēc Kristīne ir vērsusies pēc palīdzības Uzturlīdzekļu garantijas fondā un pēc vairāku mēnešu cīņas saņem uzturlīdzekļus. Viņa augusi daudzbērnu ģimenē, savu tēvu nepazīst, māte viena pati audzinājusi piecus bērnus. Kristīne zina, ka viņa ģimenē bijusi negribēts bērns, tāpēc vairāk ir augusi bērnunamos un sociālajos centros, nevis pie mammas. Arī skolas bieži nācies mainīt, tāpēc Kristīnei ir tikai pamatizglītība. Viņa kādreiz sapņojusi par veterinārārstes profesiju, bet pašlaik uzskata, – lai mācītos, tam nepieciešami vairāki gadi un arī nauda.
Meita mammai neko nepārmet, jo saprot, kā ir vienai audzināt bērnu. Paliekot stāvoklī, sākumā Kristīnei prātā iešāvusies doma par abortu, bet, pat zinot, ka partneris naudu nedos, bet pašai naudas nav, viņa šo domu atmetusi, pametusi bērna tēvu un sākusi patstāvīgu dzīvi. Pašlaik Kristīne uzskata, ka viņas dzīves lielākā laime ir vesels bērns un apziņa, ka viņai ir jumts virs galvas. Pārējo visu varot atrisināt.
Valkas novada Sociālā dienesta vadītāja Natālija Dubrovska atzīst, ka mūsdienās vecākiem, kurš viens audzina vienu vai vairākus bērnus, ir ļoti grūti. Izvērtējot Kristīnes dzīves situāciju, N. Dubrovska uzskata, ka jaunajai sievietei jau kopš bērnības ir bijis jācīnās par izdzīvošanu, jo nevienam viņa nav bijusi vajadzīga. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc sieviete nevienam neuzticas, ir vājas prasmes kontaktēties ar citiem cilvēkiem un bieži vien izturas kā sabozies ezis. Mūsdienās reti kurš darba devējs auklējas ar šādiem cilvēkiem, bet vajadzētu saprast, ka ne visi ir vienādi. Mūsdienu sabiedrība nav toleranta pret tādiem, kuri ir citādāki. N. Dubrovska iesaka kaimiņiem, kuri tā vietā, lai pajautāju, vai nav vajadzīga palīdzība, sūdzas, nevis noskaidro patieso situāciju. N. Dubrovska uzskata, ka Kristīne cenšas rūpēties par bērnu, bet viņai vēl ir daudz jāmācās pamatprasmes. Taču progress ir jūtams, tikai tagad lielākā problēma ir darba sameklēšana. Kristīnei nav viegli iejusties kolektīvā, jo viņa nevienam neuzticas, un tas apgrūtina un sarežģī darba iespējas.
Projektu līdzfinansē
Mediju atbalsta fonds no
Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
