Dzintra Kalniņa, pensionāre: – Ir problēma. Dabai tiek nodarīts ļoti daudz slikta.
Dzintra Kalniņa, pensionāre:
– Ir problēma. Dabai tiek nodarīts ļoti daudz slikta. Visa dzīvā radībiņa, kas tur ir apakšā, sadeg. Jācīnās, uzliekot tos pašus sodus. Jāskatās, lai bērni nemētā aizdedzinātus sērkociņus. Mums pašiem ir lauku īpašums. Ir bail, ka nenodedzina.
Uldis Kalniņš, pensionārs:
– Ir problēma. Sodus vajag uzlikt, bet ne tik lielus kā tagad. Uzliks lielu sodu, bet viņš tāpat nesamaksās. Kaimiņš pieliks uguni, aizdegsies arī mans īpašums, un kas būs? Es taču nevaru pierādīt, ka nebiju vainīgs. Pusaudži pielaidīs uguni, bet saimniekam jāatbild. Kā viņus var noķert? Nekā.
Iveta Ponciusa, friziere:
– Ir problēma. Kūlas dedzināšana nodara sliktu dabai, dzīvniekiem, maziem kukainīšiem. Kā cīnīties? Nezinu. Varbūt runājot ar šiem cilvēkiem individuāli. Bet neviens jau neņem vērā.
Uģis, skolnieks:
– Ir problēma. Kā ar to cīnīties, nezinu. Ir gadījies dedzināt paša laukā.
Gaida Bumbure, bezdarbniece:
– Tā noteikti ir problēma. Aiziet bojā dzīvā radība. Cilvēki apdraud paši sevi. Ir jau Eiropas maksājumi, un it kā vajadzētu būt daudz maz appļautam, bet deg tāpat. Droši vien jācīnās ar soda naudām, bet kā lai noķer tieši to cilvēku, kurš dedzina? Acīmredzot jāliek sods tam cilvēkam, kam zeme pieder un kurš ir īpašnieks.
