Nesen manās rokās nokļuva smiltenieša Gunāra Liedaga uzrakstītā «Smiltenes Laika grāmata 2006». Ar interesi to lasot, nokļuvu līdz rakstam «Pirms 80 gadiem Smiltenē atvēra pirmo kinoteātri».
Nesen manās rokās nokļuva smiltenieša Gunāra Liedaga uzrakstītā “Smiltenes Laika grāmata 2006”.
Ar interesi to lasot, nokļuvu līdz rakstam “Pirms 80 gadiem Smiltenē atvēra pirmo kinoteātri”. Tas ir ievērības vērts ne tikai no vēstures, bet arī no mūsdienu viedokļa.
2006. gadā apritēs 80 gadu, kopš Smiltenē rāda kino. Bet vai būs arī šā notikuma deviņdesmitgade? Vēl pat nav zināms, kā būs ar astoņdesmitgadi.
“Nebūt nav izslēgta iespēja, ka Smiltenes kino savu astoņdesmitgadi nemaz nesagaidīs,” “Smiltenes Laika grāmatā 2006” raksta G. Liedags — kino entuziasts, pašlaik Smiltenes pilsētas domes kinospeciālists. “Pasaules kino pāriet uz jaunu skaņas nolasīšanas sistēmu, vecā aparatūra vairs neder. Arī pati zāle vairs neatbilst mūsdienīga kino izpratnei. Nams pieder pašvaldībai. Kā lems, tā būs. No vienas puses — mūsdienu kino ir komercija, bizness privātajiem, ja objekts atrodas biezi apdzīvotā vietā. Nezin vai kāds vēlēsies uzcelt šādu privātu iestādi mazpilsētā. No otras puses — kino ir ļaužu atpūtai, alternatīva azarta spēļu zālēm, bet tas tomēr ir pašvaldības kompetencē. Manuprāt, kino telpas būtu jāatjauno tehniski un kosmētiski, taču tām vēlāk jāatrod arī paralēls pielietojums. Par kino saglabāšanu laukos cīnās arī latviešu kino radošie ļaudis. Kam uzņemt latviešu mākslas filmas, ja nebūs vietas, kur tās rādīt?” taujā G. Liedags.
Par izveidojušos situāciju viņš informējis vietējo pašvaldību, kuras pārziņā ir kinoizrādes Smiltenē. Tāpat arī pavēstījis par plāniem kinoteātra priekštelpā veidot izstāžu zāli. Tālākais ir atkarīgs no pilsētas deputātu lēmuma.
Modernas kino tehnikas iegādei vajadzīgi diezgan liela nauda — 33 tūkstoši latu. Taču tas būtu ilgtermiņa ieguldījums Smiltenes nākotnē, domājot arī par nākamajām paaudzēm.
Var diskutēt par to, cik daudz ļaužu Smiltenē apmeklē kinoizrādes. Tomēr savs kinoteātris pilsētai ir saglabājama lieta, jo norāda vietējās civilizācijas līmeni jeb sabiedrības garīgās un materiālās kultūras attīstības pakāpi. Un, ja vietējā kino repertuārā parādītos arī mākslas vērtības jeb filmas, kurām kritiķi piešķir piecas zvaigznītes, iespējams, zālē sēdētu arī vairāk pieaugušo skatītāju.
