Ivars Joksts, Smiltenes sporta skolas direktors: – Jā. Strīdi ne vien neveicina iestādes vai uzņēmuma attīstību, virzību uz mērķi, bet to pat bremzē.
Ivars Joksts, Smiltenes sporta skolas direktors:
– Jā. Strīdi ne vien neveicina iestādes vai uzņēmuma attīstību, virzību uz mērķi, bet to pat bremzē. Darba kolektīvā visi savai iestādei grib tikai labāko, taču, kad izceļas strīds, cilvēki nostājas cits pret citu un pozitīva rezultāta nav.
Ja strīds izceļas starp savstarpēji svešiem, maz pazīstamiem cilvēkiem, tas kļūst arvien asāks. Strīdniekiem var rasties vēlme otram ieriebt. No malas tādi strīdi izskatās un izklausās stulbi. Kādreiz uz laukuma sportisti, kā jau sacensībās, kad adrenalīns kūsā, pasaka kaut ko aizvainojošu pretiniekam, piemēram, nosauc kāda dzīvnieka vārdā. Uz to var atbildēt arī citādi, nevis lamājoties pretī.
Mans princips strīda atrisināšanai ir izrunāties, ieklausīties otrā. Taču ir problēma, ka bieži vien cilvēki to negrib darīt. Lai cilvēkam nerastos pretestība, nevajadzētu strīdēties pretī, bet teikt: “Jā, es piekrītu, taču…” Tad otrs vairāk ieklausīsies sacītajā.
Solvita Tēberga, skolotāja, Strenču kultūras nama vadītāja:
– Labāk no strīda ir izvairīties, vēl jo vairāk, ja tu redzi, ka tajā brīdī strīdēšanās nenesīs nekādu kompromisu vai lietderību. Kāpēc? Lai pasargātu sevi no nevajadzīgām emocijām, jo stresa situāciju mūsu dzīvē ir pietiekami daudz.
Ir ļoti atkarīgs, par ko ir strīds. Ja tas ir par darba jautājumu, tad es noteikti centīšos strīdu vai diskusiju novest līdz pozitīvam rezultātam vai vismaz kompromisam. Ja strīds izcēlies ģimenē, es nestrīdos. Man nepatīk strīdēties.
No strīdiem var izvairīties, tajos neiekuļoties. Jāprot uzklausīt otru cilvēku, pieņemt viņa domas. Ir dažādi: tevi izprovocē uz strīdu vai tu pats to izraisi. Tāpēc viennozīmīgas, visiem noderīgas atbildes nevar būt.
Jolanta Dudzinska, Valkas domes speciāliste darbā ar jaunatni:
– Strīdēties ir vērts, ja pirms tam var paredzēt, ka citādi pozitīvs sarunu iznākums nav iespējams. No strīda ir jāizvairās, ja vēlas sevi pasargāt no negatīvām emocijām. Iespējams, strīdu nepieciešams atlikt, ja ir kaut nelielas iespējas konfliktu atrisināt citā veidā.
Mūsu vidē ir līdzīgi domājoši cilvēki, tāpēc notiek maz strīdu un tie nekad nekļūst par lavīnu. Dažreiz gadās sastrīdēties, bet man tas ļoti nepatīk. Ģimenē tas notiek gaužām reti. Gadījumos, kad man jāaizstāv sava patiesība un taisnība, cenšos nestrīdēties, bet veidot lietišķu sarunu. Asos strīdos nekad nedzimst patiesība. Pozitīvs strīds ir tikai tāds, ja veidojas diskusija. Kompromisu meklēšana nav strīds, būtu labāk, ja cilvēki iemācītos diskutēt, ieklausītos sarunu partnerī, nevis konfliktētu. Tā vai citādi, tomēr jēdzienam “strīds”, manuprāt, ir negatīva pieskaņa.
Jānis Krūmiņš, mūziķis un psihologs:
– Strīds patiesībā ir emociju apmaiņa. Diemžēl bieži tas iznāk nekontrolējams. Strīdu var uzskatīt par interesantu un pozitīvu, ja tas ir konstruktīvs. Strīds cilvēkam ir tikpat dabiska komunikācijas forma kā mīlestība un naids. Visbiežāk tā ir spēle par ietekmes sfērām, tomēr strīdēties vajadzētu kā pieaugušajiem, nevis kā tīņiem un bērniem.
Tiesa, šo izpausmi nevajadzētu padarīt par saskarsmes pamatveidu. Es arī dažreiz strīdos ar ģimenes locekļiem, un visbiežāk tas ir par tām pašām ietekmes sfērām, taču viss ir normas robežās un galā tiekam. Laiku pa laikam strīds ir tikpat neizbēgams kā automašīnas pielabošana. Strīdas ne tikai cilvēki, bet arī gandrīz visa dzīvnieku pasaule.
