Mārīte Kalniņa, Vijciema pagasta padomes priekšsēdētāja: – Noteikti ne. Man pašreiz ir darbs, un īstenībā arī Latvijā var izdzīvot. Ja kļūtu grūtāk, es meklētu kādu risinājumu uz vietas, bet projām nebrauktu.
Mārīte Kalniņa, Vijciema pagasta padomes priekšsēdētāja:
– Noteikti ne. Man pašreiz ir darbs, un īstenībā arī Latvijā var izdzīvot. Ja kļūtu grūtāk, es meklētu kādu risinājumu uz vietas, bet projām nebrauktu. Man vairs nav tie gadi.
Daiga Ote, uzņēmēja: – Pašreizējā mirklī ne. Ja es būtu viena pati, tad varbūt brauktu projām, taču man ir bērni, ģimene, savs uzņēmums. Mans vīrs ir ārzemnieks, taču mēs, vienalga, dzīvojam šeit, Latvijā.
Aleksejs, pensionārs:
– Kā var pamest Latviju, ja es kā okupants te dzīvoju no 1942. gada? Tā ir mana otra dzimtene. Un kur ir viegli izdzīvot? Arī gadi man ir tādi, ka nekur nevaru braukt projām.
Imants, pieder piemājas saimniecība:
– Man Latvijā ir privātīpašums, ko nepametīšu. Vismaz pagaidām domāju palikt tepat. Jaunie varbūt brauc projām. Es ceru, ka arī Latvijā būs labāk.
