Mūsdienās arvien biežāk nācies sastapties ar lielās pilsētās dzīvojošām ģimenēm, kuras vēlas pārcelties uz dzīvi tuvāk dabai, tātad uz laukiem. Daudzas tā arī izdara un ir bezgala apmierinātas ar savu lēmumu, kuru reizēm neizprot ne radi, ne draugi. Taču katram savs – kādam nav lielākas laimes, kā no laukiem pārcelties dzīvot “uz akmeņiem” Rīgā, cits sapņo par savu mājiņu meža ielokā ezera krastā, kur varētu iekopt dārzu un izveidot saimniecību. Tomēr, pārceļoties uz dzīvi ātrus pilsētas, diemžēl jārēķinās, ka ne visās apdzīvotās vietās ir pieejami elementāri pakalpojumi, kas, pats par sevi saprotams, ir pieejami pilsētās. Piemēram, pasta, medicīnas pakalpojumi, iespēja apmeklēt bērnudārzu un skolu, iespēja iegādāties pārtiku veikalā. Te pieminu tikai pašas elementārākās lietas. Un ja ģimenei vēl nav savas automašīnas, tad ikdiena var pārvērsties par mazo ellīti. Tāda ir dzīves realitāte Latvijas laukos. Šādas domas manī uzjundīja pēc aizvadītajā nedēļā tepat netālajā Gulbenes novadā notikusī traģēdija, kurā dzīvību zaudēja trīs bērnu mamma un viņas tikko piedzimušais mazulis. Tas ģimenē būtu ceturtais bērniņš. Pēc notikušā bez mammas gādības palika trīs bāreņi. Domājot par to, kā tas iespējams, ka 21. gadsimtā dzemdībās var nomirt jauna sieviete, neviļus nonācu pie secinājuma – ja cilvēks dzīvo mazā pagastā, vai tad viņš ir nolemts nāvei? Protams, pēc notikušā izskan, ka diemžēl sieviete nav stājusies grūtniecības uzskaitē un regulāri apmeklējusi ginekoloģi un pārējos speciālistus, kas nepieciešams šādos svarīgos dzīves gadījumos. Taču skaidrs ir viens, lielā mērā to noteica ģimenes sociālie apstākļi un iespēja ar sabiedrisko transportu no mazā pagastiņa nokļūt līdz pilsētai. Un šis nav vienīgais skaudrais piemērs, kas kārtējo reizi pierāda, ka Latvijas lauki pamazām iznīkst.
