Jautājums par Latvijas darbaspēka izceļošanu uz ārvalstīm, jo sevišķi uz Īriju, nu jau labu laiku tiek skatīts valstiskā līmenī.
Jautājums par Latvijas darbaspēka izceļošanu uz ārvalstīm, jo sevišķi uz Īriju, nu jau labu laiku tiek skatīts valstiskā līmenī. Satraukti ir visi — dažādas iestādes un organizācijas, mediji, valdība un darba devēji.
Un vēl — aizvien vairāk dzirdēts par gadījumiem, kad strādāt uz ārzemēm dodas kāds no ģimenes locekļiem, atstājot savus bērnus vecmāmiņas vai pat ģimenes draugu aprūpē un sazinoties ar mājās palicējiem pa telefonu un internetu.
Daži sociālie darbinieki pat paspējuši nosaukt ģimenes, kurās viens vai vairāki tās locekļi devušies meklēt laimi uz ārzemēm, par jaunu sociālā riska grupu. Un pavisam pamatoti. Ilgstoša prombūtne ietekmē visu ģimeni — gan tos, kuri paliek mājās, gan tos, kuri svešumā. Bet visvairāk cieš tieši bērni.
Manuprāt, visbēdīgākais ir tas, ka nopelnītā nauda nespēs atsvērt to, ko bērni zaudē, — atbalstu, mīlestību, drošības sajūtu, iespēju saņemt padomu, tikt uzklausītiem.
Izprast, nevis kritizēt
Tajā pašā laikā neviens nedrīkstētu būt soģis un kliegt: “Kā tā var?! Pamest ģimeni, bērnus?!” Cik cilvēku, tik situāciju un likteņa pagriezienu… Gribētos domāt, ka vairums gadījumu ir tieši tādi, kad pamatā lēmumam par maizes pelnīšanu svešumā bijusi bezizejas situācija un galējs izmisums, fiziski vai garīgi neizturami smags darbs, par ko cilvēks saņem smieklīgi zemu jeb, precīzāk sakot, pazemojošu atalgojumu. Var jau filozofēt un teikt, ka iespējas atrodamas visur, ir tikai jāmeklē un jācīnās, tā sakot, ja Dievs deguna priekšā aizver durvis, viņš vienmēr atstāj vaļā kādu logu. Taču, kā jau minēju, cilvēki un raksturi ir dažādi, un tā saucamais “starta kapitāls” nav dots visiem vienāds.
Bēdīgāk ir tādos gadījumos (un tādu nav mazums), kad ģimene šādas atšķirtības dēļ izirst, nevis tiek stiprināta. Jaunā vide svešumā un turienes apstākļi ietekmē cilvēku — liekas, ka visa plašā pasaule izklāta pie kājām… Beidzot var ieelpot ar pilnu krūti, neskaitot santīmus un nebaidoties par izlikšanu no dzīvokļa par nenomaksātiem rēķiniem. Parādās jaunas intereses, draugi. Un attiecības. Īpaši bēdīgi iet tām ģimenēm, kuras dibinātas jaunu vai nenobriedušu cilvēku starpā, kurās jau no to dibināšanas sākuma nav valdījusi uzticēšanās, cieņa, ģimeniskuma sajūta. Jaunajos apstākļos pārtrūkst arī tās vārgās saites, kas līdz tam vēl kaut cik saturējušas ģimeni kopā.
Skumjas acīs, izmisums un depresija
Statistika par šādiem gadījumiem klusē. Par situācijas nopietnību varam izteikt tikai minējumus. Taču skolotāji ziņo par “problemātiskajiem” skolēniem, kuru mammas vai tēti izvēlējušies lasīt sēnes vai strādāt celtniecībā tālu prom no mājām. Daži solījuši atgriezties pēc pusgada, bet, kad pagājis jau vairāk nekā gads, bērns tomēr saprot… Acīs parādās skumjas, izmisums, nedrošība, bieži vien apātija vai depresija. Bērns vai pusaudzis pazaudē pamatu zem kājām — to aizsardzību un drošības sajūtu, ko spēj dot ikdienas “sīkumi” — siltas pusdienas pēc atgriešanās no skolas, kopīga televīzijas pārraides skatīšanās, došanās iepirkties vai vienkārši izrunāšanās, iespēja uzprasīt padomu, ieritināties klēpī un aizmigt.
Labestība — sirds aicinājums
Te nu, šķiet, ir iespēja mums visiem darīt kaut ko lietas labā, nepaiet šādiem bērniem garām, nenodarīt viņiem vēl vairāk pāri. Iespēja ir gan skolotājiem, gan skolu psihologiem, gan ikvienam no mums. Mēs katrs spēlējam savu lomu ikvienā no šīm ģimenēm, pat ja mums tās šķiet svešas — kaimiņš, radinieks, ģimenes draugs vai vienkārši garāmgājējs. Uzklausot, izrunājoties, mierinot, uzmundrinot, atbalstot… Un nepaliekot vienaldzīgiem. Lai palīdzētu, nav nepieciešami naudas līdzekļi vai daudz brīvā laika. Mēs taču zinām, ka arī uzmundrinošs acu skatiens vai labs vārds, kas bilsts brīdī, kad šķiet, ka visa pasaule tūlīt sagrūs, spēj paveikt brīnumus. Būsim labestīgi un uzbursim smaidus citu sejās!
