Ir gadījumi, kad jāapbrīno cilvēku izturība pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Piemēram, Smiltenes pagastā savās mājās dzīvo liela ģimene – septiņi cilvēki, arī bērni.
Ir gadījumi, kad jāapbrīno cilvēku izturība pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir.
Piemēram, Smiltenes pagastā savās mājās dzīvo liela ģimene – septiņi cilvēki, arī bērni. Gadiem ilgi šo māju iedzīvotājiem nav akas, jo tās ūdeni samaitāja no tuvējās, šobrīd likvidētās izgāztuves plūstošie gruntsūdeņi. Arī no blakus esošās Abula upes ūdeni ņemt nevar. To šovasar piesārņoja Smiltenes pilsētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas.
Reizi nedēļā mājas iedzīvotāji dzeramo ūdeni ved no divus kilometrus tālā ciemata – divas 50 litru kannas. Mājsaimniecības vajadzībām viņi to smeļ grants karjerā.
Mūsdienās, kad daļā Latvijas mājsaimniecību sadzīves komforts sasniedzis pat pieczvaigžņu līmeni, šo cilvēku dzīves apstākļi šķiet neticami absurdi. Jo vairāk tāpēc, ka ģimene spiesta maksāt par sabiedrības izmantotajiem pakalpojumiem. Izgāztuvē krājās pilsētas un apkārtējo pagastu iedzīvotāju radītie atkritumi. Upē pa notekūdeņu attīrīšanas iekārtu cauruli ieplūda nepietiekami attīrīti pilsētnieku komunālie notekūdeņi un to dūņas.
Ģimene tiktu pie dzeramā ūdens, ja ierīkotu dziļurbumu. Tam vajadzīgi vairāki tūkstoši latu. Smiltenes pagasta padome rīkotos slavējami, ja ģimenei, saviem iedzīvotājiem, piešķirtu kaut vai daļu no šīs summas. Uz to pašvaldību mudina arī Valmieras reģionālā vides pārvalde. Varbūt arī pilsētas dome var palīdzēt.
Savukārt paši mājas iedzīvotāji vairs pat netic, ka arī vienkāršo cilvēku vajadzības šajā valstī kāds ievēro.
