Dagnija Ūdre, biedrības “Ziemeļgauja” vadītāja:
– Drusciņ jau gaidu kā jebkurus svētkus, bet ģimenē mums nav tādu īpašu svinēšanas tradīciju, lai ļoti gatavotos. Jauniem cilvēkiem varbūt tas ir svarīgāk, lai satiktos un izklaidētos. Taču būs brīvas dienas, sola brīnišķīgu, karstu laiku. Man par Līgo svētkiem ir labas, skaistas atmiņas no bērnības. Manam tēvam draugs dzīvoja Gaujmalā pie Vijciema, mēs pie viņa katru gadu braucām uz Jāņiem ciemos.
Adele Bērziņa, studē Latvijas Mākslas akadēmijā:
– Es neesmu no tradicionālajiem svinētājiem, man nav tādu tradīciju, ko daru katru gadu. Es vairāk gaidu brīdi atpūtai un sev, kad iepauzēt darbus. Tad, kad dabā viss zied, ir īstais brīdis to darīt. Ar Līgo svētkiem man asociējas laiks, kad sāk ziedēt maijrozītes, lupīnas, jasmīni, arī visi pļavu ziedi. Tad ir sajūta, ka tūlīt būs jāpin vainags un jāvāc tējas.
