Dace Skaidrā, mācās: – Daudzreiz. Pirmajā reizē aizgāju līdzi draudzenei.
Dace Skaidrā, mācās:
– Daudzreiz. Pirmajā reizē aizgāju līdzi draudzenei. Arī skolā stāsta, ka varam iet nodot asinis. Ja es varu kādam palīdzēt, tad palīdzu. Varbūt kādreiz arī man vajadzēs. Citi varbūt neiet tāpēc, ka baidās no duršanas ar adatu. Nav jau patīkama sajūta.
Sanita Druska, pārdevēja: – Asinis nodevu vienu reizi, kad vēl dzīvoju Rīgā. Tāpat aizgāju, domāju, palīdzēšu kādam cilvēkam. Tagad vairs neeju, nezinu, kur Smiltenē to var izdarīt. Cilvēki neiet arī tāpēc, ka ir ierāvušies sevī. Vairāk domā par darbu, naudu. Par to, ka ar savām asinīm citam palīdzētu, pat dzīvību glābtu, nepiedomā.
Ēriks Ostrovskis, mācās:
– Neesmu vēl nodevis asinis. Domāju to darīt. Ja nodotu asinis, dabūtu brīvdienu. Uzzinātu, vai organisms ir vesels, jo donoru asinis tiek pārbaudītas. Zinu cilvēkus, kuri nodod asinis, – skolas biedri, paziņas, arī māsa.
Dairis Skopāns:
– Nē, man vēl nav 18 gadu. Ja būtu, nodotu, lai pārbaudītu, vai ar veselību viss kārtībā. Palīdzētu cilvēkiem, kuriem trūkst asiņu. Citi varbūt ir donori naudas vai brīvdienas dēļ. Citi atkal varbūt neiet tāpēc, ka ir bail no adatas.
Māris Cers, launkalnietis:
– Nē, neesmu. Nedaudz vajadzēja piemaksāt donoriem. Tagad jau visur runa ir par naudu. Viena diena par brīvu, – tas nekas nav. Un arī trīs lati nav nekas. Cilvēka dzīvībai taču vajag asinis.
