Pašlaik Valkas mākslas skolā apskatāma Brūveru ģimenes darbu izstāde. Tiesa, tur nav Pētera gleznu, taču ekspozīcijas iekārtotāja ir izvēlējusies P. Brūvera dzeju – uz rakstāmmašīnas rakstītu, ar roku strauji uzšņāptas rindas ar daudziem strīpojumiem un labojumiem, taču viegli salasāmas. Papīra lapas ietrīcas pie ikvienas gaisa plūsmas, taču ikviens var pieskarties šīm lapām, tās paņemt rokās un lēni, izbaudot vārdus un izjūtas starp vārsmu rindām, izgaršot pēc savas saprašanas. Šķiet, ka pats dzejnieks ir tepat līdzās. Kāpēc šo rakstu? Nupat interneta portālos daudzi cepas par to, ka skolas grāmatās Izglītības ministrijas ierēdņi vēlas cenzēt to saturu, izņemot no mācību grāmatām P. Brūvera un Aleksandra Čala dzejoļus. Zinām, ka Pēters ir sarakstījis daudz bērnu dzejas, arī saņēmis Jāņa Baltvilka prēmiju, taču nu ar itin nevainīgiem un jaukiem dzejoļiem nonācis Izglītības ministrijas ierēdņu – cenzoru uzmanības lokā. Ikviens interneta vietnēs var sameklēt viņa dzejoļus “Hakera dziesma” un “Ko es daru, kad palieku viens” sešgadniekiem. Tiesa, ar šo Brūveris ir iekļuvis cienījamā kompānijā, jo devītklasniekiem turpmāk būs liegti daži Čaka “netiklie” dzejoļi, kur pieminēts alkohols. Protams, īstie dzejas sapratēji un vadošie dzejnieki ir nesaprašanā. Saprotami, ka komunistu laikā politiskā cenzūra bija instruments ideoloģijā. Kā lai dēvē šodienas cenzūru, jo dzeja nav pareizas dzīves pamācība, kā to vēlas iztulkot slinki prāti. Vai atkal baidāmies paši no savas ēnas?
