Izrādās, ka ierēdņi atkal izdomājuši sev jaunu darba lauciņu. Klausījos televīzijas ziņas un izdzirdēju, ka gaidāma kampaņa, lai samazinātu ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaitu.
Izrādās, ka ierēdņi atkal izdomājuši sev jaunu darba lauciņu. Klausījos televīzijas ziņas un izdzirdēju, ka gaidāma kampaņa, lai samazinātu ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaitu. Slavējami! Tā bija pirmā doma, kas iešāvās prātā, un sāku ausīties, kā tad to varēs panākt. Jau, kā moderni pieņemts teikt, redzēju vīziju, ka Latvijas ceļu segums uzlabojas, ka bedres un bedrītes pazūd ne tikai no pašiem galvenajiem ceļiem, bet arī no tiem, pa kuriem pārvietojas lauku cilvēki. Ka ceļus sāk kaisīt tad, kad tie ir kļuvuši slideni, nevis, kad tur noticis kāds negadījums, un tad atbildīgās iestādes telefoniski sazinās, lai pēc brīža sadauzīto bleķu kaudzei garām aiztrauktos kaisāmmašīna. Bet varbūt notiks plaša skaidrojoša kampaņa, ka ziema Latvijā ir parasta parādība, nevis negaidīta dabas stihija, kā tas ir gadu no gada? Nekā…
Izrādās, ka bojā gājušo skaita samazināšanai pietiks ar atstarotāju dalīšanu un drošības jostu lietošanu. Ak, jā, arī ar ātro braucēju tvarstīšanu. Varbūt, ka tā ir, bet kāpēc man ir tāda pārliecība, ka lauku cilvēks, vaicāts — atstarotāju vai drošu un izbraucamu ceļu? —, izvēlēsies to otro.
Gribu uzsvērt, ka necenšos noliegt atstarotāju nepieciešamību, tomēr, tomēr… Vai drošās satiksmes tīkotājiem nebūtu jāpalūkojas, kā pārkrautais autotransports savago asfalta segumu? Ja tādās risēs uz slidena ceļa sanes automašīnu, droši varu apgalvot, ka pa ceļa nomali soļojošam gājējam nekāds atstarotājs nepalīdzēs..
