Svētdien pie visām mājām plīvoja karogi. Netīši dzirdēju jauniešu sarunu, kurā viņi centās noskaidrot, kādi šodien svētki, turklāt puiši bija tādā vecumā, ka šo datumu nu vajadzētu zināt.
Svētdien pie visām mājām plīvoja karogi. Netīši dzirdēju jauniešu sarunu, kurā viņi centās noskaidrot, kādi šodien svētki, turklāt puiši bija tādā vecumā, ka šo datumu nu vajadzētu zināt.
Valstī atzīmēja Latvijas Republikas okupācijas dienu, kurā pieminami 1940.gada 17.jūnija vēstures notikumi, kad pēc Molotova – Ribentropa pakta, kas noslēgts 1939.gada 23.augustā, neatkarīga valsts iekļauta PSRS ietekmes sfērā. Vienlīdz vainīga pie notikušā ir arī Vācija. Ja vācieši par notikušo ir atvainojušies, tad Krievija pilnīgi noliedz okupācijas faktu.
Daudzi tik tiešām ir aizmirsuši šo datumu. Cilvēki atceras tikai pašu aktuālāko. Viņiem lielākoties rūp paša vēders un kaut kas saistīts ar ģimeni.
Teritoriju okupēšana nav nekāda unikāla parādība pat šodien. Vai reāli kāds Baltijai, Somijai, kā arī Polijai palīdzēja? Nē, tikai runāja un viss. Un to pieļāva izdarīt valstij ar komunistisku ideoloģiju.
Skumji, bet tādi bija vēstures grieži. Piecdesmit gadu laikā ļoti vāji mācējām esošajai situācijai pielāgoties un izlocīties, lai pie labvēlīgas situācijas, atkal atgūstot neatkarību, būtu gatavi pārvaldīt valsti un nebrīves laikā pārāk nesašķobītu nacionālo sastāvu. Nacionālu teritoriju pārpludināšana ar cittautiešiem ir zemju pārņemšanas metode, kura ir tikpat veca kā pasaule.
Okupācijas diena ir jāatceras ar skumjām, bet ne jau mēs Baltijā esam vienīgie. Šodien esam tas mazais dadzītis, ar kuru lielie viens otru kacina, lai katrs izdevīgāk atrisinātu savas intereses.
