“Bakalaura studiju programmā “Kultūras un mākslas menedžments” esmu apguvusi pedagoģijas kursu divu kredītpunktu jeb 80 stundu apjomā. Vai šo kursu var izmantot kā pamatojumu, lai stātos ar pedagoģiju saistītās darba attiecībās?” jautā augstskolas absolvente.
Atbild Izglītības un zinātnes ministrijas speciālisti.
Prasības pedagoģiskā darba veikšanai skolā nosaka Ministru kabineta Noteikumi par pedagogiem nepieciešamo izglītību un profesionālo kvalifikāciju un pedagogu profesionālās kompetences pilnveides kārtību. Šobrīd augstskolas veido jaunas studiju programmas skolotāju sagatavošanai, tajā skaitā īsa laika programmas, kas paredzētas citu jomu profesionāļiem, kuri vēlas iegūt skolotāja kvalifikāciju un uzsākt darbu skolā. Plānots, ka uzņemšana jaunizveidotajās programmās sāksies 2020. gada vasarā.
Bez pedagoģiskās
izglītības nevar
Jautājuma uzdevējas izglītība un apgūtais studiju kurss nevar būt par pamatu, lai viņa strādātu par vispārējās izglītības pedagogu. Noteikumos sacīts, ka par vispārējās izglītības pedagogu, izņemot pirmsskolas izglītības skolotāju, ir tiesīga strādāt persona, kurai ir augstākā pedagoģiskā izglītība un atbilstoša mācību priekšmeta skolotāja kvalifikācija vai augstākā pedagoģiskā izglītība un sākumskolas vai sākumizglītības skolotāja vai pamatizglītības skolotāja kvalifikācija. Tāpat par vispārējās izglītības pedagogu var strādāt persona, kurai ir augstākā izglītība mācību priekšmetam atbilstošā zinātnes nozarē un skolotāja kvalifikācija.
Skolā var strādāt arī personas, kurām ir augstākā izglītība un maģistra vai doktora grāds izglītībā vai pedagoģijā un tā iegūšanai izstrādātais zinātniskais darbs ir saistīts ar mācību priekšmeta saturu un didaktiku. Par skolotāju skolā var kļūt arī persona, kurai ir augstākā izglītība mācību priekšmetam atbilstošā zinātnes nozarē un kura vienā izglītības iestādē ne ilgāk kā vienu gadu strādā skolotāja mentora vadībā.
Savukārt par vispārējās izglītības pirmskolas pedagogu ir tiesīga strādāt persona, kurai ir augstākā pedagoģiskā izglītība un pirmskolas skolotāja kvalifikācija vai augstākā pedagoģiskā izglītība un sākumizglītības skolotāja kvalifikācija. Pirmskolas pedagogs var būt arī cilvēks, kuram ir augstākā izglītība pedagoģijā un apgūta noteiktā profesionālās kompetences pilnveides programma pirmsskolas saturā un didaktikā, kā arī augstskolas absolvents ar maģistra vai doktora grādu izglītībā vai pedagoģijā un tā iegūšanai izstrādātais zinātniskais darbs ir saistīts ar pirmsskolas izglītības saturu un didaktiku.
Drīkst strādāt interešu izglītībā
Lasītājas uzdotajā jautājumā pieminētais, ka viņa apguvusi pedagoģijas kursu citā, ne ar pedagoģiju saistītā studiju programmā, atbilst noteikumam par profesionālās un interešu izglītības skolotāja darbu. Noteikumos teikts, ka par profesionālās un interešu izglītības skolotāju ir tiesīga strādāt persona, kuras izglītība un profesionālā kvalifikācija atbilst vienai no šādām prasībām: augstākā izglītība un augstākā pedagoģiskā izglītība vai apgūta noteikumos aprakstītā noteiktā profesionālās kompetences pilnveides programma, vai augstākās izglītības studiju programmas laikā apgūti ar pedagoģiju saistīti studiju kursi vismaz divu kredītpunktu jeb 80 stundu apjomā.
Tāpat par interešu izglītības skolotāju var strādāt ar trešā līmeņa profesionālo kvalifikāciju un augstāko pedagoģisko izglītību vai apgūtu profesionālās kompetences pilnveides programmu vai ja augstākās izglītības studiju programmas laikā apgūti ar pedagoģiju saistīti studiju kursi vismaz divu kredītpunktu jeb 80 stundu apjomā. Jāuzsver, ka šajā gadījumā par pedagogu var strādāt arī persona, kurai ir Latvijas Amatniecības kameras piešķirta kvalifikācija, kas atbilst meistara līmenim.
Saskaņā ar noteikumos minēto, arī par izglītības iestādes vadītāju, vadītāja vietnieku un izglītības metodiķi ir tiesīga strādāt persona, kuras izglītība atbilst vienai no uzskaitītajām prasībām, kuru vidū ir arī augstākā un pedagoģiskā izglītība vai augstākās izglītības studiju programmas laikā apgūti ar pedagoģiju saistīti studiju kursi vismaz divu kredītpunktu jeb 80 stundu apjomā.
Mūsdienās cenzūra ir aizliegta
Pēc kādiem kritērijiem padomju laikā noteica to, vai grāmata/darbs/autors tiks aizliegts? Vai arī mūsdienās Latvijā pastāv kādi kritēriji un kādas grāmatas vai autori ir aizliegti?
Atbild Latvijas Nacionālās bibliotēkas sabiedrisko attiecību speciālists Augusts Zilberts.
Padomju laikā šādus kritērijus noteica un īstenoja galvenokārt Galvenā literatūras pārvalde jeb tā saucamais “glavļits”. Mūsdienās cenzūra ir aizliegta, taču vienlaikus Latvijas likumdošanā ir paredzēts sods par, piemēram, naida kurināšanu neatkarīgi no formas, kādā tā tiek pausta. Par īpašiem kritērijiem attiecībā uz literatūru gan nevarēšu komentēt.
Piemērs no aizliegtās un no bibliotēku krājumiem izņemtās literatūras saraksta ir digitalizēts un pieejams digitālajā bibliotēkā – gramatas.lndb.lv.
1941. gadā publicētais grāmatu un brošūru saraksts pieejams uz vairāk nekā 90 lappusēm, katrā no tām minēti vidēji 20 autori un/vai darbi. Laika gaitā šis saraksts tika papildināts. To, kādēļ konkrētie autori, grāmatas, darbi aizliegti, var secināt pēc autoru politiskajiem uzskatiem, dzīvesgājuma un spriest jau pēc darbu nosaukumiem. Jāteic gan, ka lielu daļu autoru, visticamāk, literatūras mīļotāji nemaz nezina tieši tādēļ, ka viņi bijuši aizliegto sarakstā. Piemēram, sarakstā lasāms rakstnieks Bankavs, kurš ir autors “Trīs zvaigznēm” un “1919. gads”, Raimonds Bebris – “Latvju māte”, Pēteris Apkalns – “Dievam, tēvzemei, brīvībai”. Sarakstā var izlasīt simtiem nezināmu autoru vārdus un viņu radošo darbu nosaukumus.
Aizliegti bijuši darbi, ko rakstījusi un veidojusi Armijas štāba apmācības daļa, Izglītības ministrijas skolu programmu apraksti, kā arī likumi. Aizliegta bijusi garīga rakstura literatūra, izdevumi par reliģiju un Dievu, patriotiska rakstura dziesmu un dainu krājumi, darbi, kuros runāts par ģimenes vērtībām, valstu dažādām iekārtām, valsts nozīmi cilvēka dzīvē, Latvijas vēsturi un tās veidošanā zīmīgiem notikumiem un cilvēkiem, piemēram, Oskaru Kalpaku, Brīvības cīņām, Latvijas dibināšanu, Ulmaņa apvērsumu un citiem.
Aizliegts bijis arī Aspazijas darbs “Kaisītās rozes”, Ausekļa “Rakstu izlase”, Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis” un citi viņa darbi, kā arī Ernesta Brastiņa, Viļa Plūdoņa, Andreja Eglīša, Kronvaldu Ata, Edvarta Virzas, Līgotņu Jēkaba radošais devums latviešu literatūrā. Tāpat lasīšanai liegtas un bibliotēkās izvietošanai nav atļautas Kārļa Ulmaņa atziņas, kā arī Frīda Zālīša rakstītās Latvijas vēstures grāmatas un komponista Jāņa Norviļa “Mazpulku dziesmas”. 1941. gadā Andreja Pumpura eposs “Lāčplēsis” nav bijis aizliegto sarakstā, bet aizliegts bijis kāds viņa rakstu krājums.
No pasaules literatūras pārstāvjiem, kuru darbi bijuši aizliegti, zināmākie ir Mārtiņš Luters un vācu rakstniece Hedviga Kurts-Mālere ar vairākiem desmitiem grāmatu un darbu.
