Sedēniete Aina Žvīgure “Ziemeļlatvijas” pielikuma “Dzīvespriekam” abonentu konkursā laimēja kulinārijas grāmatu “Deserti”. Izmantojot izdevību, parunājos ar viņu par dzīvi šajā mazpilsētā.
A. Žvīgure Sedā dzīvo jau 52 gadus. Viņa par savu likteni nesūdzas. Šajā vietā viņa nokļuva pēc tam, kad vecāki atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā. “Viņiem vajadzēja darbu, bērniem bija jādodas uz skolu un piedāvājums Sedas kūdras purvā šķita pieņemams,” atceras sieviete.
Vienīgā problēma – apkure
Kopumā par dzīvi viņa nesūdzas un teic, ka ir apmierināta. Ir tikai viena bēda – beidzamajos gados lielākās raizes sagādā apkure. Tik sliktu sezonu kā nule aizvadīto Ainas kundze savā mūžā neatceras. Viņa nezina patiesos salšanas cēloņus, taču uzskata, ka pie vainas ir priekšniecības nekompetence un nenopietna attieksme.
“Mana dzīvokļa logi ir katlumājas virzienā. Pirmais, ko no rīta ieraugu, ir kūpošs vai nekūpošs skurstenis. Neraugoties uz to, ka siltuma nav, jāmaksā pilnā apmērā, un pensionāram tā ir liela nauda, turklāt papildus jāmaksā grūti apmaksājami rēķini par elektrību. Bez elektrosildītājiem neiztikt,” teic A. Žvīgure. Viņa piebilst, ka domes vadītājiem ir personīgās mājas, tāpēc viņi nespēj iejusties daudzdzīvokļu māju iemītnieku lomā un pat nenojauš, kā ir dzīvot praktiski bez apkures, kad ārā ir mīnus 20 un nav iespēju normāli nomazgāties. Citu problēmu Sedā nav.
Kultūras namā ir mājīgi
Pensionāre mīt divistabu dzīvoklī. Vīrs miris, vecāki arī, bērni devušies peļņā ārzemēs. Tipisks stāsts. A. Žvīgure apmeklē visus pasākumus Sedas kultūras namā. Viņa priecājas par atjaunoto kultūras namu. “Lai gan dažkārt ir vēss, tomēr tur jūtos labi un ballē aukstumu nejūtu nemaz. Atjaunotais kultūras nams man patīk daudz vairāk nekā savulaik vecais. Tas kļuvis mājīgs un ar labu auru,” smaida pensionāre. Viņa jūt labo akustiku, kad notiek kāda dziedāšana un spēlēšana. Ainas kundzei šķiet, ka skaņa izgaist kaut kur augšā. Viņa ir apmeklējusi vienu un to pašu koncertu gan Sedā, gan Strenčos, kur arī nav slikts skanējums, tomēr Seda Strenčus pārspēj.
Taps kāds gardums
A. Žvīgure visu mūžu ir nostrādājusi pastā. Viņa atceras laiku, kad bija jāiznēsā avīžu, žurnālu un vēstuļu kalni. “Ziemeļlatviju” abonēja visi Sedā dzīvojošie latvieši. Tagad tur mīt daudz iebraucēju, tostarp arī no Strenčiem un Valmieras, kuri cerēja uz lieliem dzīvokļiem ar zemu komunālo pakalpojumu maksu. Ir arī tālbraucēji šoferi, kuri savu mitekli izmanto tikai pārgulēšanai. Pilsētā joprojām ir daudz brīvu dzīvokļu.
Vasarā A. Žvīgures ikdiena aizrit dārza darbos. Viņa labprāt dodas ogās un sēnēs tuvējos mežos. Ziemā laiks paiet mājas darbos, pastaigās pa pilsētu un lasot grāmatas, kas ir Ainas iemīļota nodarbošanās. Viņa atzinīgi izsakās par bibliotēkas darbu. Tiesa, jaunu grāmatu tur nav daudz. Arī žurnālu klāsts ir tāds, cik nu dome naudiņu piešķir. “Mani neatstāj sajūta, ka Strenči mūs piežmiedz. Nav jau smuki tā runāt, bet izskatās, ka esam pabērnu lomā. Neesam taču vainīgi, ka pilsēta ir tāda, kāda tā ir un par kādu tā kļuvusi. Lielākā iedzīvotāju daļa ir pensionāri,” stāsta A. Žvīgure. Sedā veikalu netrūkst, – darbojas divas aptiekas. Pieejams arī dakteris. Transports ir ērts visos virzienos, tāpēc šajā ziņā viss ir kārtībā.
Ar kulināriju beidzamajā laikā, kad dzīvo viena, viņai nav ļoti tuvu attiecību. Kaut ko ikdienā uzcep un uzvāra, taču ne tik bieži, kad mājās bija bērni, mazbērni un radu bērni. Nu visi izauguši. Ar konkursā iegūto grāmatu “Deserti” viņa sola iepazīties tuvāk un, visticamāk, ka taps kāds gardums.
