Tā var būt gan žurnālistu darbošanās sakritība, gan zināmu politisko aprindu centieni uzturēt sabiedrībā zināmu spriedzi pirms kārtējām vēlēšanām. Nevar izslēgt faktu, ka visa pamatā ir tikai dažu neveiksminieku presei piespēlētie materiāli, savukārt preses izdevumi mūsdienās izmisīgi cīnās par savas popularitātes vairošanu jebkuriem līdzekļiem.
Iespējami daudzi varianti. Vispirms sabiedrības apzelēšanai tika piespēlēti materiāli par tā saukto oligarhu sarunu noklausīšanos “Rīdzenē”, kas faktiski skaitās jau pagātnē, vairāki no toreizējiem oligarhiem vairs aktīvajā politikā nedarbojas, vietu atbrīvojot pavisam citiem oligarhiem. Vienkāršajiem lasītājiem nepiemīt juridiskā domāšana, viņiem pietiek ar to, ka daži turīgi politiķi apspriež kaut kādu darījumu iespējas, ik pa starpai lietojot necenzētus vārdus. Secinājums: šausmas, šausmas!
Tā kā šī lieta, ar skaļu troksni sākta, nu tuvojas izskaņai ar pierasto neko, tad pienākas uzkurināt kādu jaunu skandāliņu. Šī tēma gan nav pārāk svaiga, jo ņemšanās ap čekas maisiem visus neatkarības gadus gruzdējusi zemdegās. Sava vaina pienākas arī SAB priekšnieka Maizīša ietiepīgumam, kad tika likti šķēršļi vēsturnieku piekļuvei pie šiem visai zaņķīgajiem pagātnes materiāliem. Tikmēs citi vēsturnieki un publicisti itin viegli mēdz ielūkoties tikpat senos tiesu papīros, kur visi noslēpumi brīvi pieejami interesentiem. Ja cilvēks kādreiz tiesāts, tad attiecīgās lietas ir rūpīgi saglabātas arhīvos. Un daudzos gadījumos tur atrodami arī stukaču vārdi, tiesa, pārsaukti par lieciniekiem.
Nupat sabiedrības tracināšanai pats ģenerālprokurors Kalnmeijers palaidis versiju par it kā viņa dzīvoklī ievietoto noklausīšanās aparatūru. Un prokuroram, lūk, problēma: ja lūgsi kādu slepenu dienestu šo lietu izmeklēt, kur garantija, ka netiks lūgts tieši tiem, kuri šo aparatūru ievietojuši? Kas varētu būt iniciatori prokurora izsekošanai, presē jau izskanējušas visai ticamas versijas. Ja tā, tad zaudētāja var izrādīties Bordāna kunga stiķētā Jaunā konservatīvā partija. Bet tas ir mans viedoklis. Savukārt ģenerālprokuroram varbūt interesē SAB direktora nomaiņa. Viss kas var būt.
Bet pagaidām tas viss kopā izskatās pēc kādu politisko spēku vēlmes nodarbināt sabiedrības prātus ar neproduktīvām domām, lai mazinātu tautas interesi par kaut ko daudz svarīgāku. Izskatās, ka tauta tiek uzlūkota par līdzīgu pusauga sivēnu baram, kuri karstā laikā labprāt piemirst par tukšu vēderu, ja vien tiek dota iespēja kārtīgi izvārtīties sasmakušos dubļos.
Par tā sauktajiem čekas maisiem visprātīgāk izteicies Valdis Atāls – nodot arhīvā un ļaut pētīt tiem, kuri savulaik cietuši no VDK darbībām. Faktiski to jau daudzi represētie arī izdarījuši.
Esmu jau par to rakstījis, ka bez profesionāliem ziņotājiem bija arī gadījuma pļāpas un sūdzmaņi, jo dažkārt čekistu interesi varēja izraisīt pat tramvajā nejauši dzirdēta saruna. Mani personīgi saista kādas ģimenes liktenis, kam dzīvi sapostīja čeka jau 1940. gadā. Deviņdesmito gadu pašā sākumā žurnālā “Lauku Dzīve” man palaimējās nopublicēt garāku rakstu par Cesvaines puses Kraukļu pagasta izcilo zemnieku saimniecību brāļu Lūšu izpildījumā. Tā bija saimniecība, kur saimniekošanas prasmes apguva mani vecāki, arī manas krustmātes ģimene. Pie viena viņi, kalpi, sakrāja nedaudz naudiņas, lai trīsdesmitajos gados uzsāktu paši savu saimniecību iekopšanu. Vienīgā saimnieku meita, izmācījusies par ārsti, dzīvesbiedru atrada Krimuldas pusē, kur jaunsaimniecību bija ieguvis brīvības cīņu veterāns, ar Lačplēša Kara ordeni apbalvotais pulkvedis Arturs Jansons, tēlnieka Kārļa Jansona brālis. Kad biju nācis pasaulē, mana krustmāte bija gribējusi, lai arī man tiek dots tik ievērojama cilvēka vārds.
Bijušais pulkvedis saimniekoja ļoti sekmīgi, bet 1940. gadā viņu arestēja un vēlāk čekas pagrabos nošāva. Atceros, ka vācu okupācijas gados apbedījumu vietas tika atrastas, avīze “Tēvija” bija pilna ar fotouzņēmumiem, kuros redzami galvaskausi ar ložu caurumiem pakausī. Pateicoties publikācijai žurnālā, mani uzmeklēja Artura Jansona meita, kura dzīvoja Kanādā. Turpināju vākt materiālus par to laiku, apciemoju arī Kārļa Jansona dēlu Andreju, to pašu, kurš Rēzeknē līdzēja atjaunot izdaudzināto Latgales Māru. Andrejs bija iepazinis arhīvu materiālus un atradis, ka viņa tēva brāli jau tūdaļ pēc Latvijas okupācijas čekai apsūdzējuši pieci tuvākās apkaimes ļautiņi. Artura Jansona galvenais noziegums tas, ka bijis bagāts. Andrejs kopā ar citiem radiem bija vienojušies, ka pret vaininiekiem nekādus pasākumus neveiks, jo “nevienam no viņiem dzīve nebija laimīga”, vairums jau bija viņsaulē. Un kāpēc vajadzīgs urdīt lietas, kas var sagādāt smagus brīžus bērniem un mazbērniem? Seni notikumi pieder vēsturei.
Par šo tēmu varētu runāt un rakstīt daudz, bet viena raksta apjoms ierobežots. Tāpēc dažos teikumos par kādu ģimeni tepat Valkā. Cilvēks 1940. gadā bijis starp padomju aktīvistiem, proti, vadījis savā darbavietā arodbiedrību. Iebrūkot vāciešiem, prasmīgi organizējis evakuāciju uz Krieviju. Bet tur gadījies, ka izraisījis skaudību kāda cita valcēnieša sirdī, tāpēc vīrelis apsūdzējis arodbiedrības bijušo līderi kur pienākas. Apmelotais 1941. gada rudenī arestēts un nošauts. Rezultātā viņa meita, kura arī pabija Krievijā, pēc atgriešanās Latvijā kļuva par fanātisku komunisti, dziļi sirdī baidīdamās “kļūdīties līdzīgi tēvam”. Ģimene zināja stukača vārdu, vaininieks tepat Valkā vien dzīvoja. “Varbūt svarīgāk, lai viņš visu laiku baidās,” – tāds bija minētās ģimenes nolēmums. Tā arī laikam jādzīvo – lai katrs pats izlemj, kā pareizāk rīkoties.
