Aizvadītā nedēļa manā darba ritumā bija nedaudz atšķirīga no ierastās lietu kārtības – pēc ilgāka laika atkal bija iespēja sēsties pie auto stūres un doties raudzīt, kas jauns un interesants notiek kaimiņu pagastos.
Neliegšos, ka, dienu no dienas kūrējot interneta aktivitātes, satikšanās, īpaši ar lauku cilvēkiem, ir gluži kā svaigs gaiss pēc iesprostošanas šaurā telpā. Pat nav vajadzīgas garas sarunas vai būt pazīstamam ar cilvēkiem, kurus satiec, jo laukos joprojām pastāv burvīgā tradīcija – sveicināt sastaptu cilvēku – arī svešinieku. Un tas ir brīdis, kas liek sajusties kā savējam.
Lūk, tieši šie saskarsmes sīkumi ir tie, kas burtiski salauž, kad ilgāku laiku nākas uzturēties galvaspilsētā vai kādā citā metropolē – visapkārt svešums un vienaldzība. Jā, arī lielo pilsētu smalkajos firmu ofisos ir kafijas automāti. Klients, gaidot savu kārtu saņemt pakalpojumu, var brūno dziru malkot bez maksas. Bet pagasta kultūras nama galdiņam ar šķīstošās kafijas burciņām, karsto ūdeni un uzrakstu “Pagatavo sev kafiju!” ir pievienotā vērtība. To sajust var tikai izdzerot tasi uzmundrinošā dzēriena, kuru tu noteikti baudīsi sarunā par gaišiem cilvēkiem un par gaišiem notikumiem. Lielo pilsētu skaļie konkursi vienmēr nes līdzi kādu negāciju “asti”, jo uz skatuves noteikti ir uzkāpis arī tas, kurš, iespējams, blēdījies vai vienkārši paticis žūrijai, bet dzied galīgi greizi. It kā sīkums, bet lauku skatuve piedod arī kādu greizu noti, toties ļauj cilvēkam būt vissvarīgākajam, jo viņš ir konkursa uzvarētājs jau tajā brīdī, kad dodas augšup pa skatuves pakāpieniem.
Turēsim īkšķus stingri, stingri, lai šie mīļie lauku sīkumi neizšķīstu urbanizētajā ikdienā un mums vienmēr būtu vietas, kur aizbraukt, lai ieelpotu svaigu gaisu…
