Vidzemes veiksmes stāsts 2019. Viens no Latvijas daudzsološākajiem jaunajiem eksportētājiem, strauji augošs uzņēmums apgrozījuma un peļņas ziņā. Zelta medaļas ieguvējs Latvijā ražotu augstas kvalitātes piena produktu konkursā 2019. gadā (par saldējumu “Mini Melts” ar melleņu garšu).
Tik veiksmīgs šobrīd ir uzņēmums “Rūjienas saldējums”, kas mazajā Ziemeļvidzemes pilsētā dod darbu 50 cilvēkiem un tikai ar saldējuma ražošanu vien savu apgrozījumu šogad iecerējis kāpināt līdz trijiem miljoniem eiro. Tas ir ievērības cienīgs fakts pēdējo gadu griezumā. Proti, pērn uzņēmums strādāja ar 2,322 miljonu eiro apgrozījumu un tas bija par 78,3 procentiem vairāk nekā 2017. gadā, kā arī kompānija guva peļņu 402 521 eiro apmērā pretstatā zaudējumiem gadu iepriekš, liecina “Firmas.lv” informācija.
Skaitļi ir ievērības cienīgi paši par sevi, taču faktiski tas ir stāsts par to pienesumu, ko uzņēmumam ar savu Latvijā progresīvo, varbūt pat šim laikam pa priekšu skrejošo domāšanu devis un dod SIA “Rūjienas saldējuma” valdes priekšsēdētājs un vienīgais īpašnieks Igors Miezis.
“Ieraudzīju, ka ir šāds produkts, uzreiz devos uz Ameriku, iepazinos ar īpašnieku un teicu, ka gribu ražot šo produktu Eiropai,” tik vienkārši, vienā teikumā, SIA “Rūjienas saldējums” īpašnieks izstāsta, kā Rūjienā uz franšīzes pamata sākusies uzņēmuma slavenākās eksportpreces,– saldējuma bumbiņu “Mini Melts” – ražošana (“Mini Melts” noieta tirgus šobrīd ir 25 valstis – 24 Eiropas Savienības dalībvalstis un Ukraina).
Taču aiz šā teikuma ir lielas ambīcijas un plāni, uzdrīkstēšanās tos īstenot un uzņēmējdarbība kā dzīvesveids ar vēlmi mainīt šo vidi un tai pakārtotās dzīves jomas. Uzņēmuma sasniegtais simboliski pat salīdzināts ar basketbola zvaigznes Kristapa Porziņģa ienākšanu pasaules arēnā. Kad šomēnes Valmierā norisinājās eksporta atbalsta kustības “The Red Jackets” organizētais Eksporta izcilības forums, tajā, valsts augstākajām amatpersonām klātesot, tika paziņoti pašmāju daudzsološākie jaunie eksportētāji, kuri pārliecinoši nes valsts vārdu pasaulē. Kustības lieldrauga, bankas “Citadele”, īpašo balvu – pašmāju basketbola zvaigznes Kristapa Porziņģa sporta apavus – apbalvošanas ceremonijā saņēma tieši uzņēmums “Rūjienas saldējums”.
Igors Miezis: – Attiecībā uz Rūjienas pienotavu mani plāni vienmēr bijuši milzīgi. Ar tādu domu pirms 10 gadiem arī ienācām šajā uzņēmumā (pirms tam SIA “Rūjienas saldējums” kontrolpaketes īpašnieks bija ar ekspremjera Andra Šķēles ģimeni saistītais uzņēmums “INPO 19” – redakcijas piezīme). Nopirkām uzņēmumu ne tāpēc, lai gūtu ātru peļņu, jo ātru peļņu ar saldējuma ražošanu šeit iegūt nebija iespējams, bet ienācām ar ilgtermiņa skatījumu. Pirmos gadus nekas no tā neiznāca, tie bija amerikāņu kalniņi Latvijas izpildījumā, ar izplatītāju un līdzīpašnieku maiņām un tā tālāk. Vēsturi nestāstīšu, tā bijusi vairāk ērkšķiem, nekā rozēm kaisīta. Taču, ja cilvēks kaut ko ļoti grib un tā nav utopija, un mērķa sasniegšanā viņš ieliek savu darbu – ne tikai darba, bet arī pārējā laikā – un arī visu savu esamību, tad agri vai vēlu kaut kas izdodas. Ja ir nolemts, tad izdari, ej līdz galam. Arī mūsu gadījumā tas bija mērķtiecīgs darbs daudzu gadu garumā caur “nevaru”, caur “nesanāks”’ jo tāda izmēra uzņēmumiem kā “Rūjienas saldējums”, Latvijā izdzīvot kļūst ļoti grūti. Lielāko daļu uzņēmumu piena pārstrādes nozarē, tai skaitā saldējuma ražošanā, pārpirkuši Krievijas investori vai lieli starptautiski uzņēmumi, un šie pārpirktie uzņēmumi iekļaujas viņu kopējos plānošanas un budžeta plānos. Tas, ko visi stāsta “eksports, eksports”… Nu jā, eksports. No pirmās dienas eksports bija arī mūsu mērķis, kas jāsasniedz, bet jautājums – ko tad mēs eksportēsim? Šajā gadījumā Latvijā ir ļoti daudzi mēģinājumi izveidot ļoti unikālus produktus. Taču tādiem ne īsti Latvijas veiksmes stāstiem, kas saistās ar izteikti autentiskiem, vēsturiskiem, ar emocionālu saikni saistītiem produktiem, es neticu. Es ticu, ka kaut kur kādā Latvijas novadā var taisīt pastalas no ekoloģiskiem produktiem, ar roku darbu veidot kaut kādu stāstu un notirgot vairākus pārus gadā. Es tam ticu. Taču tas, vienalga, ir mazais mājražošanas uzņēmums. Lai izietu starptautiskā vidē, ir jāpazūd mūsu ļoti lielajai vēlmei radīt kaut ko etniski unikālu no Latvijas, jo, taisnību sakot, nevienam tas neinteresē.
– Tad kāda ir eksporta preces alternatīva?
– Tā vietā, lai koncentrētos uz pašu produktu, mums ir iespēja koncentrēties uz izpildījumu. To, ko mēs varam kā cilvēki no Latvijas, kuri ir gatavi strādāt un kuri ir gatavi jaunam komunikācijas veidam ar veco Eiropu, ļoti labi parāda tāds uzņēmums kā “SAF Tehnika”, kas ražo unikālas lietas telekomunikācijās un kurām priekšā un aizmugurē nav uzrakstīts Made in Latvia (“SAF Tehnika” ir mikroviļņu datu pārraides iekārtu un mērierīču ražotājs, tā ražotie produkti nodrošina bezvadu telekomunikāciju risinājumus digitālai balss un datu pārraidei – redakcijas piezīme). Tas ir mūsu unikālais no vēstures, bet viņi ar savu darbu, ar savu vēlmi un to, ka Latvijā ir pietiekami daudz gudru cilvēku, ir izsitušies pasaulē. Vēl ir tādi piemēri, kā akciju sabiedrības “Grindeks” un “Valmieras stikla šķiedra”. Ja uzņēmums vienu reizi kļūdās, domāju, ka viņiem ir jāpalīdz, un turēšu īkšķi, lai viņiem viss notiek un izdodas (viens no Latvijas lielākajiem darba devējiem uzņēmums “Valmieras stikla šķiedra” pieprasījis tiesiskās aizsardzības procesu, jo nespēj atmaksāt kredītus, kas ņemti ražotnes izveidei ASV – redakcijas piezīme). Es neesmu redzējis, ka kāds no šādiem uzņēmumiem ietu ar Latvijas zīmolu. Viņi ražo produktu, ko var saražot jebkurā valstī, un produkta patērētajam ir vienalga, vai tas ražots Latvijā, Lietuvā, Igaunijā vai Somijā. Neviens, kurš nopērk “Mini Melts” saldējumu Dānijas zooloģiskajā dārzā, nezina, ka tas ir ražots Latvijā, un viņam tas arī nav jāzina. Es uzskatu, ka mūsu veiksmes stāsta pamatā nav pats produkts.
– Kas tad? Izpildījums, kā šis produkts nonāk līdz pircējam?
– Jā, izpildījums, bet ne attiecībā uz produktu. Apmēram 30–40 procenti no šā brīža veiksmes stāsta ir produkts, bet pārējais ir veids, kā mēs to darām, veids, kā mēs komunicējam ar partneriem, kā veidojam biznesa saikni un sadarbību ar dažādām valstīm. Tas pat nav īsti mārketings, tā ir uzņēmējdarbības pacelšana citā līmenī no “pērku, pārdodu” līmeņa uz draudzību, vispusīgu palīdzību, atbalstu un interesantu dzīvesveidu. Mums visas eksporta valstis ir savienotas grupās – pļāpāšanas, Facebook grupās un tamlīdzīgi. Mēs viens otram palīdzam, apmaināmies ar informāciju, ar partneriem kopā kāpjam kalnos, braucam ar sniega motocikliem, katru gadu tiekamies vai nu Latvijā, vai citur. Bizness pa lielam ir kļuvis ļoti sauss, sevišķi interneta vidē, un kļūst arvien mazāk personificēts. Arī sadarbība ar uzņēmumu partneriem kļūst aizvien seklāka, piezemētāka. Ir mazāk komunikācijas, jo cilvēkiem šobrīd ikdienā nāk virsū tik nenormāla informatīvā gūzma, ka viņiem nav laika savstarpēji komunicēt. Mēs cenšamies to izdarīt citādāk.
– Tomēr “Rūjienas saldējuma” gadījumā visa sākums bija veiksmīgi atrasts eksporta produkts. Kā tad sākās stāsts par “Mini melts”?
– Tā ir franšīze ar šā saldējuma zīmola īpašnieku ASV. Viņš izdomāja šo produktu pirms 25 gadiem. Atradu šādu produktu un uzreiz devos uz Ameriku, iepazinos ar īpašnieku un teicu, ka gribu ražot šo produktu Eiropai. Tagad mēs kopā kāpjam Kilimandžaro, darām visu ko citu. Esmu runājis ar citiem uzņēmējiem, kuri ņēmuši dažādu starptautisku uzņēmumu franšīzes (franšīzes ņēmējs iegūst iespēju izmantot savā darbā pazīstamu uzņēmuma nosaukumu, reputāciju, produktus, mārketinga tehnoloģijas, atbalsta mehānismus – redakcijas piezīme) un mēģinājuši tās integrēt Latvijā ēdināšanā vai ražošanā, un visi viņi faktiski ir ar nedabīgi sirmiem matiem, jo franšīzes modeļi ir nenormāli smagnēji. Līgumi ir uz kādām 500 lappusēm. Ir aprakstīts katrs solis, kas un kā tev ir jādara, piemēram, salātu lapas jāpērk Polijā, neskatoties uz to, ka Latvijā vasarās tās ir lētākas, labākas, svaigākas. Nē, viss ir uzrakstīts priekšā. Tas ir tik komplicēts bizness, ka tur var kāju izmežģīt. Neapskaužu tos uzņēmējus Latvijā, kuri iesaistījušies šādās franšīzēs, sevišķi ēdināšanas nozarē. Mūsu franšīzes modelis ir pilnīgi atšķirīgs. Līgums ir uz divām lapām. Mums saikne pārsvarā ir draudzība, absolūta savstarpēja uzticēšanās un godīgums vienam pret otru. Atgriežoties pie tā, ko teicu, kas ir mūsu iespēja – padarīt biznesa vidi, ko mēs piedāvājam, citādāku, nekā tā šobrīd ir Eiropā. Eiropā šī vide ir smagnēja. Iespējams, breksits un imigrācijas problēmas – gan emocionālās, gan objektīvās – uzlikušas milzīgu slogu uz cilvēkiem, un šobrīd Eiropa kļūst nogurusi. Strādājot 25 valstīs, viennozīmīgi varu teikt, ka daudz vieglāk ir strādāt Austrumu blokā (Polijā, Ungārijā, Čehijā, Slovākijā, Ukrainā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā) nekā, piemēram, Francijā, Holandē… Austrumu bloka valstīs uzņēmēji ir daudz atvērtāki cilvēki, daudz radošāki. Vecās Eiropas uzņēmēji – es nesaku, ka visi, – uz visu skatās ar diezgan lielām šaubām un ir ļoti piesardzīgi. Ko mēs varam no savas puses, no Latvijas, darīt? Ar savu attieksmi un vēlmi veicināt, lai lietas darītu citādāk. Piemēram, vai komunikācijā ar saviem partneriem mēs sausi pieprasām izpildīt līguma saistības vai aizlidojam pie viņiem un mēģinām paelpot viņu gaisu un iedziļināties viņu situācijā. Es uzskatu, ka veiksmes stāsts ir tieši no šās puses, tajā, ka mēs esam atvērti citādākai komunikācijai. Skandināvijā, kur arī strādājam, spriež, ka jāpāriet uz īsākām darba stundām. Latvijā dzird atbalsis, – mēs arī tā gribam, gribam vairāk brīvdienu, darba devējam ir tādi un tādi pienākumi.
– Īsāka darba nedēļa no darba ņēmēja viedokļa jau ir laba lieta, atliek vairāk laika sev un ģimenei.
– Mūsu Zviedrijas partneri – jaunas meitenes, kuras sākušas strādāt tikai pirms gada – strādā, neskatoties uz darba laiku, vai tā ir sestdiena vai svētdiena, jo grib kaut ko uzbūvēt. Ar to gribu pateikt, ka mūsu uzņēmējdarbība nākotnē mainīsies.
– Kādā veidā?
– Uzņēmējdarbība vairāk ienāks mūsu privātajā dzīvē, un privātā dzīve ienāks uzņēmējdarbībā. Šīs robežas zudīs. Ar laiku arī zudīs strikti nosacījumi par darba laikiem, darba vietām. Uzņēmējiem jāsaprot, ka darbinieki darba laikā ir dzīvi cilvēki, viņiem ir privātā dzīve un viņiem ir jārūpējas par šo privāto dzīvi arī darba laikā. Savukārt darbiniekiem ir jāsaprot, – ja viņu privātajā laikā ir nepieciešamība pieslēgties darba jautājumiem, tad tas ir jādara. Protams, ir tādas amatu pozīcijas, kuros šāda robežu izzušana nav iespējama tik ilgi, kamēr cilvēkus pilnībā neaizstās robotika. Piemēram, veikalu pārdevēju funkcijas, domāju, tuvākajos 50 gados izzudīs, bet līdz tam cilvēkiem ir jābūt darbā, ir jābūt pie kases. Taču kopējā virzība mainās uz to, ko teicu. Es arī neticu, ka nākotnē būs striktas attiecības starp darba ņēmēju un darba devēju. Arvien vairāk, it sevišķi radošajos uzņēmumos, būs kaut kādas kopīpašuma struktūras, visi darbinieki, iespējams, būs līdzīpašnieki, visi kopā darīs kaut kādu vienu darbu un katrs saņems pēc savām spējām un enerģijas, ko viņš ir gatavs veltīt darbam. Mēs jau iedzīvinām šādu biznesu uzņēmumā “Rūjienas saldējums”. Arī produkts (“Mini Melts”) mums ir unikāls. Paldies amerikāņiem par to! Mēs viņu produktu esam pielāgojuši Eiropai. Pagāja gads, kamēr mēs izstrādājām tieši šo recepti, kādu piedāvājam Eiropai. Amerikā kā piedevas saldējumam lieto sīrupus. Mēs lietojam pārsvarā “Puratos” ievārījumus.
– Unikāls produkts inovācijām darba attiecībās atvērtā uzņēmumā. Izklausās, “Rūjienas saldējums” ir atvēzējies ne pa jokam.
– Tas tāpēc, ka nākotnē ar biznesu kā sausu vienību nevarēs izdzīvot, Uzņēmumiem ir jāpaliek sociāli atbildīgiem, pirmkārt, pret sevi un saviem darbiniekiem. Es un, ceru, arī mani līdzgaitnieki, kolēģi, citi uzņēmēji uzskata, ka jebkuram sociālam institūtam, vai tā ir ģimene, vai darbavieta, ir jāpalīdz cilvēkam personības izaugsmē. Ja tas nenotiek, ir jādomā par izmaiņām. Jo, ja personība neattīstās, ja cilvēks nevar realizēt sevi sociālajos institūtos, tad kaut kas nav pareizi. Vajag iet uz priekšu.
– Tas nozīmē atteikties no dzīves rutīnā, un tas ir drosmīgs lēmums, jo lielā mērā dzīve jāsāk no jauna.
– Jā, pārmaiņas nozīmē iznākšanu ārpus komforta zonas. Domāju, ar mani ir strādāt ļoti grūti, jo es cenšos pagrūst cilvēkus ārā no šīs komforta zonas. Es uzskatu, ka labāk ir arī bērniem, sievai, draugiem pateikt, ko domāju, – ja es jūtu, ka ir kaut kāds feiks, neīsta, negodīga, liekulīga attieksme, kaut kas attiecībās neklapē, es to uzreiz lieku galdā. Tāpēc man derdzas politika – nevis tīri personīgi cilvēku dēļ, bet derdzas tā vide. Mūsdienu politika bez melošanas vai noklusēšanas nevar eksistēt. Taču es savā uzņēmumā varu atļauties, nepārkāpjot ētiskas normas un saglabājot loģisku emocionālo inteliģenci, pateikt darbiniekam, ja kaut kas nav kārtībā, un izrunāt ar viņu šīs lietas. Tas veicina personības izaugsmi. Neapšaubāmi, viena daļa darbinieku laika gaitā atkrīt. Tas ir loģiski, jo katrs esam savā ceļā un katra ceļš ir unikāls. Taču, ja neder viens ceļš, tad labāk to pēc iespējas ātrāk izbeigt un iet citu ceļu. Tāpat ir arī uzņēmumam. Uzņēmēju lēmumiem ir jābūt pietiekami ātriem un ambicioziem. Mums nevajag baidīties klauvēt pie lieliem vārtiem. Pasaule ir mainījusies, un mums ir jāmainās tai līdzi. Mums jāpaliek atvērtākiem pasaulei. Tas ceļš, ko esam uzsākuši ar “Mini Melts” Eiropā, ir tas, kurā šobrīd redzam savu spēku un ar ko varam atšķirties.
– Un kādas ir jūsu un “Rūjienas saldējuma” attiecības? Cik daudz sava laika tām veltāt?
– Domāju, Eiropā reti kur ir pieņemts, ka uzņēmuma īpašnieks, vadītājs ar savu busu var, piemēram, aizvest un piegādāt produkciju partneriem vai palīdzēt uzstādīt vitrīnas un kurš ir pieejams 24/7 jeb visu laiku un no tā nemaz tik ļoti nenogurst. Visi runā par izdegšanu, taču tas ir šausmīgs bubulis. Tiek rīkoti semināri, pamācības dod konsultanti, kā cilvēkam darbā neizdegt, taču viss manis iepriekš piesauktais ir zāles, lai tā nenotiktu. Ja cilvēks aug, tad viņam ir motivācija. Izdeg cilvēki, kuriem nav motivācijas, kuri nesaprot, priekš kam viņi dara savu darbu. Maizi nopelnīt? Tas ir jautājums numur viens. Es arī kādreiz esmu strādājis darbus, kas man reāli nepatika, bet man vienmēr bijis kabatā plāns. Es tagad nostrādāšu šo darbu līdz tam un tam, jo man ir mērķis – man jāsakrāj tik un tik naudas, lai sasniegtu nākamo mērķi.
– Vai Latvija lieliem mērķiem nav par mazu?
– Man nav statistikas, cik Latvijā ir iedzīvotāju, es īstenībā speciāli pat neinteresējos, lai nepievienotos korim, kas dzied gaudu dziesmas, ka visi lampiņas skrūvēs ārā un lidostā pēdējais izslēgs gaismu. Tā ir glupa polemika un glupa muldēšana. Ir vienkārši jādara, jo nekur uz pasaules nav paradīzes. Cilvēki šo pasauli izveidojuši ļoti sarežģītu, kas nozīmē, ka cilvēka attīstībai tāda pasaule ir vajadzīga. Taču gaudošana gan ir absolūti nevajadzīga. Bet, kā jau teicu, es nezinu, vai cilvēku skaits Latvijā sarūk vai ne. Viens otrs eksperts uzskata, ka Latvijā tādas vietas kā Rūjiena tuvāko 25 gadu laikā, varbūt arī īsākā laika posmā izzudīs, ka tur nav vajadzīgas skolas, ka tur neko nevajag, Es nezinu. Iespējams, ka tā arī būs. Bet ir jautājums, vai tas ir labi vai slikti. Daudzās valstīs ir reģioni, kas tiek dotēti. Amerika dotē Aļasku, Norvēģija – Polārā loka apgabalus un saprot, kāpēc to dara. Latvijas kontekstā mums ir jāsaprot, ka mums ir vajadzīga Rūjiena, Naukšēni, Smiltene, Valka, Viļaka, Ezernieki un tā tālāk. Tikai mums ar šīm vietām ir jārīkojas atbildīgi un saimnieciski un jāsaprot, ko mēs tur gribam darīt. Visai rīcībai jānoved līdz cilvēkiem, kuri tur dzīvo un kuri tur būs.
uzziņai
Kas ir “Mini Melts”?
Tas ir unikāls saldējums, kas izgatavots no svaiga piena, krējuma un dabīgām piedevām. Saldējuma bumbas “Mini Melts” unikālo faktūru veido, pamatojoties uz patentētu kriogēno tehnoloģiju ar šķidro slāpekli -197
°C temperatūrā. Šī tehnoloģija nemaina saldējuma struktūru, un lielais saldēšanas ātrums novērš ūdens uzglabāšanos produktā, saglabājot dabisko garšu. “Mini Melts” nesatur mākslīgos konservantus vai ģenētiski modificētas sastāvdaļas. Fantastiskās krāsas ir tikai dabisko pārtikas krāsvielu izmantošanas rezultāts. “Mini Melts” nesatur gaisa burbulīšus, līdz ar ko tilpums ir vienāds ar tā svaru.
(Avots – www.minimelts.lv)
uzziņai
Saldējuma ražošanas uzņēmums “Rūjienas saldējums”
Vidzemes veiksmes stāsts 2019
Latvijas saldējuma galvaspilsētā Rūjienā šo auksto gardumu ražo jau vairāk nekā 100 gadus. Apvienojot senču tradīcijas ar moderniem risinājumiem, Rūjienā top īstens sapņu saldējums, kura sniegtās vērtības ir nevis kalorijās, bet tieši izjūtās izmērāmas. Mainoties dažādiem laikiem un parādoties jauniem izaicinājumiem, SIA “Rūjienas saldējums” vērtība vienmēr bijusi autentiskums, tīrība un atklātība, saldējuma pagatavošanā izmantojot tikai dabīgas sastāvdaļas. Pirms trim gadiem sperts drosmīgs solis un, paplašinot savu noietu eksporta tirgos, veiksmīgi uzsākta arī jauna saldējumu sērijas “Mini Melts” ražošana, kuru pagatavošanai nepieciešamā tehnoloģija ir unikāla Latvijā.
(Avots – Vidzemes plānošanas reģions)
