Latviešu literatūras cienītājiem nav svešs valcēnieša Artura Gobas vārds. Viņš ir ne tikai pieaugušo un bērnu dzejas autors, bet arī publicists, vairāku ceļvežu autors, vēsturnieks un ļoti gudrs un cienījams vīrs. Viņam kopumā ir izdotas 22 grāmatas. Īpašu popularitāti guvušas viņa grāmatas par Latvijas senatni “Ceļš uz Bitarīnu” (1990) un “Akmenim dziļas saknes” (1995), kā arī ezotērikas grāmata “Leģendas piedzimšana” (1996).
Arturs ir pirmais valcēnietis, kurš saņēmis Valkas Goda pilsoņa titulu. Rakstniekam 25. oktobrī apritēs 85. gadskārta. Gandrīz katru nedēļu A. Goba ierodas “Ziemeļlatvijas” redakcijā ar analizējošiem rakstiem par notiekošo procesu pasaulē un Latvijā. Arturs ļoti aizraujoši raksta arī par novērojumiem, rosoties savā paradīzes stūrītī – dārzā Vijciema pagasta “Kalnājos”. Turklāt lasītājiem atklāj ne tikai knifus, kā mazdārziņā izaudzēt bagātīgu ražu, bet arī ar paziņām un dārzkopjiem dalās ar eksotisku augu sēklām un paša izlolotiem stādiem. Un kur vēl Artura slavenie degvīna uzlējumi uz dārza un meža ogām!
12 gadu vecumā pēc nelaimes gadījuma, kad Artura rokās sprāga 2. pasaules kara lādiņš, viņš zaudēja vienu roku un gandrīz palika bez redzes, bet nekad nav bijis čīkstētājs un sevis žēlotājs. Par to guvu pārliecību sarunas laikā pirms rakstnieka jubilejas. Un tas ir tikai loģiski, jo vai sevis žēlotājs un nelaimīgs cilvēks spētu rakstīt tik aizraujošus un priecīgus dzejoļus bērniem? Kopš 1. klases mans mīļākais dzejnieka dzejas krājums ir “Pieneņu piens” ar Margaritas Stārastes zīmējumiem. Joprojām no galvas reizēm klusībā skaitu dzejoli par odu, kas ganīja govis, un dunduru, kas klanīja galvu.
Uzzinot, ka man būs tas gods intervēt cienījamo rakstnieku, nedaudz sabijos, jo, zinot viņa mūža veikumu un aso prātu, domāju, ko gan jaunu varētu jautāt un pateikt. Taču mūsu saruna ievirzījās sirsnīgā atmosfērā, un personīgi man rakstnieks atklājās kā mīlošs un gādīgs vīrs sievai Marijai, tēvs meitai Baibai, sievastēvs znotam Ansim un vectētiņš 12 gadus vecajai mazmeitai Emīlijai. Un, protams, arī kā cilvēks, kurš joprojām sapņo un cer paveikt daudzas lietas. Diemžēl gan vairs ne jaunu grāmatu rakstīšanā un izdošanā. Bet par visu pēc kārtas.
– Cienījamo rakstniek! Vai plecos jūtat gadu nastu?
– Pēc 63 gadu pārtraukuma nesen astoņas dienas pavadīju Valmieras slimnīcā. Tur sāku just. Vīruss ir apārstēts. Līdz šim viens pats raku dārzu ar lāpstu. Dēļ slimošanas rakšanas darbi ir aizkavējušies. Paspēju sakopt tikai siltumnīcu. Iesēju zaļmēslojumu – balto sinepi un rudzus. Pēc tam tie vēl jāierok zemē. Rudzi dezinficē zemi. Tas vajadzīgs, lai pasargātu jauno tomātu ražu no slimībām. Baltās sinepes sēklas pērku specializētos dārzkopības veikalos. Nākampavasar esmu iecerējis vecajā siltumnīcā izaudzēt pusnikno papriku, bet jaunajā – turpināt izmēģināt tomātu hibrīdu šķirnes un vecās igauņu selekcionētās tomātu šķirnes. Šopavasar ar ģimeni braucām pie Venta (Valkas novada domes priekšsēdētāja Venta Armanda Kraukļa – I. K.) mammas Ārijas skatīties un mācīties, kā var uzbūvēt to moderno polikarbonāta siltumnīcu. Man arī tādu gribējās, un tagad ir!
Saprotu, ka šoruden viens visu nevarēšu. Zemi rakšu pavasarī. Jaunie ir aizņemti savos darbos, katrs strādā pa diviem trijiem darbiem. Viņi dzīvo vienā Rīgas galā, bet vairāk rosās pa Ķekavas pusi. Viņiem tur ir nepabeigts privātīpašums. Jaunkundze mācās mākslas skolā. Pa vasaru jaunie jau atbrauc. Tad znots nopļauj pagalmu. Mūsdienās jauniem, ja pārvalda svešvalodas, paveras daudz priekšrocību. Meitai Baibai pamatdarbs ir kādā vācu firmā. Darbs saistīts ar datoru un internetu. Var strādāt mājās, arī atbraucot uz Vijciemu. Znots Baltijas valstīs pārstāv vienu citu vācu firmu. Tāpat jau viņiem arī ir savas problēmas, ko es ar savām uzmākšos. Man nepatīk vaimanāt par savām kaitēm un arī citiem neļauju to darīt. Par šo tēmu saplēsos ar deviņus gadus jaunāko māsu Ausmu. Viņa visu mūžu ir nostrādājusi par aptieķnieci un tad man uzmācas ar visādām tabletēm. Man ir pašam savas zālītes. Sirds aritmiju izārstēju, katru vakaru dzerdams kazeņu lapu tēju. Ja sievai uznāk kāda vaina, arī iedotu savas zālītes. Viņa arī manā klātbūtnē nevaimanā.
– Vai svinēsiet savu dzimšanas dienu?
– Mājās nesvinēšu. Šņabi dzert nevaru. Ja jaunie varēs atbraukt, tad gan pasēdēsim. Viņi uz manu veselību iedzers vīnu. Aicinu atnākt sestdien, 28. oktobrī, pulksten 12 uz Valkas bibliotēku, kur notiks pasākums “Artura pēcpusdiena”. Viesus cienāšu ar savu degvīna uzlējumu. Šogad esmu sataisījis kazeņu un melleņu uzlējumu. Mellenes man pašam palīdz uzlabot redzi. No jauna esmu atklājis, ka uzlējumu var pagatavot no hibrīdā pīlādža (pīlādža un vilkābeles krustojums), kam nedaudz klāt pievieno aronijas. Vēl būs šis tas rets – vilkābeles un irbeņu uzlējums. Visu ko varēs noprovēt. Mana uzlējumu recepte bija nodrukāta vienā lielajā preses izdevumā. Tur nav nekā sarežģīta. Uzņemot ciemiņus no visas Latvijas savās lauku mājās, parasti man saka: “Vai, cik pareizas proporcijas. Viss sanāk!” Vēl var paspēt sagatavot krūmcidoniju uzlējumu, irbenes. Varu piedāvāt irbeņu ogas. Dažiem vēl varbūt ir krūmmellenes, amerikāņu dzērvenes jeb dižbrūklenes. Tās tikko gatavojas. Parastās purva dzērvenes un brūklenes. Šogad viss ir aizkavējies.
– Kurš jums šo uzlējuma recepti un arī citas lietas dzīvē ir iemācījis?
– Tā ir tāda īpašība kā intuīcija. Kas man pirmais ienāk prātā, tas ir arī tas pareizais.
– Ko saka jūsu intuīcija par notiekošo Valkas novada attīstībā un dzīvē?
– Valkas novads Latvijā iegūs zināmu popularitāti ar Latvijas simtgades jubilejas svinībām. Katrā ziņā Vents ir cilvēks, kurš patiešām rūpējas par novadu. Tas nekas, ka viņam daži traucē un ne vienmēr viss sanāk. Ir tāda seno romiešu patiesība – uzslava pienākas cilvēkiem, kuri grib darīt, bet ne vienmēr izdodas. Ne kā tiem, kuri var, bet nedara. Viens no bremzējošiem attīstības iemesliem ir arī tas, ka cilvēki aiziet strādāt uz Igauniju un tur maksā nodokļus, bet visu ko prasa no Venta. Kā savulaik deviņdesmito gadu sākumā teica humorists Pēteris Ēteris: “Godman, dod man!”
– Jūs zināt, kas notiek Valkas novadā. Kur gūstat informāciju?
– Visādi. Dzīvoju taču starp cilvēkiem. Lasu arī “Ziemeļlatviju”.
– Artur, būsim godīgi. Pēc nelaimes gadījuma kopš pusaudžu gadiem dzīvojat kā cilvēks ar īpašām vajadzībām – ar rokas protēzi un ļoti vāju redzi. Taču tas nav bijis šķērslis lieliem plāniem un darbiem.
– Tagad man redze ir palikusi tikai desmit procenti, studiju laikā bija 30. Tad es vēl varēju brīvi lasīt. Tagad redakcijā paņemu “Ziemeļlatviju” un varu izlasīt tikai virsrakstus. Mājās gan visu izlasu, jo ir gan lupa, gan piemērota galda lampa. Datoru izmantot nevaru, rakstu ar rakstāmmašīnu. Mobilo tālruni arī nevaru lietot. Ja man būtu vesela redze, tad savā mūžā būtu izlasījis trīs līdz četras reizes vairāk grāmatu. Toties šie apstākļi liek trenēt atmiņu. Pats esmu pieradis, tikai cits jautājums, kā to uztver apkārtējie. Ejot pa ielu, bieži vien skatos uz kājām, lai nepakluptu vai neiekāptu peļķē, tāpēc, iespējams, nepamanu, ka mani sveicina. Cilvēki, kuri nezina par manām redzes problēmām, domā, ka lepns esmu. Esmu teicis, ka sveicienu neatņemu ne jau aiz ļauna prāta, un vairāk neielaižos runāšanā. Vāja redze man ir no savainojumiem. Mana bērnība aizritēja laikā un vietā, kur visur bija atrodama kara laika munīcija. Tagad vecāki uztraucas par narkotikām. Mums tādu problēmu nebija. Ja kāds dzēra kandžu, sauktu par dzimtenīti, tas ātri beidza skolu pēc 5. klases. Un ne jau tikai bērni cieta no spridzekļiem – prettanku mīnām un granātām, bet arī pieaugušie. Kara laika liecinieku bija pilnas malas – ar detonatoriem un bez tiem. No kaimiņpuikām uzzināju, kā viss notiek, un pats mēģināju ar mazu sarūsējušu lādiņu apdullināt zivis. Spridzeklis uzsprāga rokā. Pēc sprādziena trīs mēnešus gulēju neredzīgs. Pēc tam vēlāk man profesors Balodis taisīja unikālu operāciju.
Esmu izdomājis, ka šoziem vajadzēs sākt staigāt ar spieķi. Meitai jau teicu, lai sagādā man Siguldas spieķi. Pēc slimošanas sākusi reibt galva.
– Artur, jūs kādreiz esat domājis, kā dzīvē būtu viss iegrozījies, ja ne tas nelaimes gadījums?
– Droši vien, ka nebūtu gājis pa literatūras virzienu, jo mani interesēja ķīmija. Draugs pirmais aizbrauca uz iestājeksāmeniem Latvijas Universitātē ķīmiķos. Viņš mani sagaidīja Rīgas stacijā un ieteica neiet tur, jo bija ļoti stingra medicīniskā pārbaude. Sēdējām uz soliņa Raiņa bulvārī un gudrojām. Draugs teica: “Tev padodas literatūra!” Taču man ar svešvalodām bija švaki, biju mācījies gan vācu, gan angļu valodu. Gramatiku zināju, bet vairāk ar neko, bet tā īsti nezināju nevienu. Tolaik turpat pretim Universitātei atradās Pedagoģiskais institūts, un tur iesniedzu savus dokumentus. Beigu beigās iestājeksāmenos vācu valodu nokārtoju uz četri (tolaik bija piecu ballu vērtēšanas sistēma – I. K.).
– Kā jūs nonācāt Valkā?
– Valkā nokļuvu pēc institūta beigšanas 1956. gadā 24 gadu vecumā. Uzreiz kā vakarskolas direktors ar filiālēm Sedā un krievu skolā Valkā. Te esmu nodzīvojis jau 61 gadu. Vienā klasē mācīju literatūru un pēc tam arī vēsturi. 1959. gadā mani pārcēla uz Izglītības nodaļu par nodaļas vadītāja vietas izpildītāju. Šajā amatā ilgi nebiju, jo, apvienojot rajonus, par nodaļas vadītāju atnāca Laimonis Bušs no Smiltenes. Es kļuvu par skolu inspektoru. Dažādos amatos nodaļā nostrādāju līdz 1979. gadam. Pēc tam sāku rakstīt grāmatas. Saņēmu invaliditātes grupas pensiju. Sākumā – 56 rubļus, bet pēc tam, kad 1982. gadā man iznāca četras grāmatas, pārrēķināja pensiju un sanāca 120 rubļi mēnesī. Tolaik ar to jau varēja gandrīz dzīvot. Par vienu dzejas grāmatu autors varēja saņemt trīs tūkstošus rubļu, par bērnu dzejas grāmatu – līdz diviem tūkstošiem, par prozas grāmatām – pusotru tūkstoti. Tolaik svarīgi bija strādāt dažādos žanros. Lai izdotu dzejas grāmatu, bija stingri noteikumi – trijos gados vajadzēja būt vienai grāmatai, izdevniecībā bija jāsastāda perspektīvais plāns, to sūtīja apstiprināšanai uz Maskavu, tad bija ražošanas plāns un trešajā gadā bija izdošanas plāns. Astoņdesmitajos gados sāku pastiprināti nodarboties ar publicistiku. Tā radās mana pirmā grāmata “Kā sudrabvītols mēnesnīcā” (1982) sērijā “Publicists un laiks”. Grāmata pieejama bibliotēkā. Domāju, ka neviens nav nozadzis. Muzejā gan nozaga daudzas manas grāmatas.
– Kas vēl bez rakstniecības un dzejošanas jums sagādāja prieku un gandarījumu?
– Jau sākot strādāt Izglītības nodaļā, līdzcilvēki konstatēja, ka labi pārzinu starptautiskos notikumus. Tika dibināta Zinību biedrība, un mani visur sūtīja par lektoru. Ar laiku kļuvu populārs, jo lekcijas lasīju no galvas. No papīra lasīt neredzēju. Biedrība divas reizes gadā mani sūtīja uz lieliem semināriem Rīgā, kur uzstājās visādi tolaik lielie pasniedzēji no Maskavas un Ļeņingradas. Viņi runāja tādas lietas, kas mūsu partijas centrālkomitejai nepatika. Partijnieki bieži pārtrauca vieslektorus. Es biju labi informēts par notiekošo. Ir bijis laiks, kad gadā nolasīju 60 lekcijas bez samaksas sabiedriskā kārtā. Rekords bija 82 lekcijas. Man par to pienācās kā apbalvojums ceļazīme uz Londonu. Manā vietā aizbrauca priekšnieks. Neteikšu uzvārdu, viņš jau miris. Otrā gadā man bija apmaksāts ceļojums uz Varšavu. Tur aizbrauca cits priekšnieks. Viņi paši lekcijas nelasīja. Es tiku uz Maskavu. 1959. gadā man palaimējās nokļūt arī pirmajā amerikāņu izstādē Maskavā, kuru organizēja Ņikita Hruščovs kopā ar ASV viceprezidentu Niksonu. Es iemanījos ar metro braukt arī uz Maskavas Universitāti, kur unikālas lekcijas lasīja centrālkomitejas lektori – Hruščova padomdevēji. Man bija mājās pieraksti, bet esmu kaut kur izmetis. Mani pieprasīja visi kolhozi, kā viņiem bija sapulce, tā bija jālasa lekcija. Tolaik krievu valodā sāka iznākt mēneša izdevums “Daidžests”. Tur pārpublicēja angļu, amerikāņu, japāņu, ķīniešu, franču interesantākās publikācijas no visiem preses izdevumiem. Sākumā izdevums bija pieejams tikai Valmieras rajona partijas komitejā. Braucu pa vakariem uz turieni lasīt. Paprasīja man biedra karti un deva izdevumu. Nebija nekādu ierobežojumu. Valkā sākumā izdevums bija Zinību biedrības rīcībā. Biedrība to man iedeva uz māju, un tad es tiku pie tādas informācijas, kas nebija citur pieejama. Vienu izdevumā izlasītu gudrību es klāju vaļā piensaimnieku seminārā Trikātas pienotavā, kurā piedalījās visa rajona činavnieki. Es stāstīju, ko ārzemēs domā par padomju kolhoziem. Kāds mani bija nosūdzējis pirmajam sekretāram Fjodoram Bogdanovam, sauktam par Fedju. Viņš bija paņēmis to žurnālu un ieslēdzis savā seifā. Pateicis, ka Gobam nedrīkst dot, jo viņš šo informāciju ļaunprātīgi izmanto. Teicu – labi, ja jums nevajag, man ar nevajag! Pēc tam kategoriski atteicos lasīt lekcijas. Vai dieniņās, kas notika! Kur tik netika zvanīts, lai mani piespiestu to darīt. Neviens mani nevarēja piespiest, tāpēc man radās daudz brīva laika. Sāku rakstīt dzejas pieaugušajiem. 1979. gadā iznāca pirmais dzejas krājums “Pazemes ūdeņi”. Ieguva diezgan lielu popularitāti. Vēl strādājot Izglītības nodaļā, katru gadu nāca virsū izdevniecības ļaudis, kuri gribēja pabraukāt pa skolām. Lūdza man sataisīt maršrutu ar gulēšanu, pusdienām, uzstāšanos un vakariņām ar konjaciņu. Braucām trīs dienas. Katru dienu pa divām uzstāšanās reizēm. Skolotāji labprāt sameta naudu un mūs pieņēma. Tas bija interesanti! Tā vienā uzstāšanās reizē kāda izdevniecības redaktore aicināja, lai es lasu arī savas bērnu dzejas. Teicu, ka man nemaz tādas nav. Domāju, velns parāvis, es tak varu uzrakstīt. Sāku taisīt mazus pantiņus. Tā viss sākās. Bija interesanti laiki.
– Kā jūs iepazināties ar savu sievu Mariju?
– Jaunībā jau patika daudzas jaunkundzes, bet dēļ savām vainām esmu arī cietis. Bija reize, kad kolēģes daudznozīmīgi runājās, vai viņas spētu kāda dēļ uzupurēties. Sapratu, ka tas tēmēts manā virzienā. Nebija patīkami ko tādu klausīties. Gāju uz randiņiem ar kādu jaunkundzi. Viņa man kādu reizi teica, ja uzzinās mamma, ka tiekamies, galva būs nost. Ar to reizi viss arī bija beidzies. Es strādāju skolā, un Marija arī. Viņa draudzējās ar maniem kaimiņiem. Meiteni vajadzēja vakaros pavadīt uz mājām. Tā arī saskatījāmies. Saņēmu honorāru par grāmatu un noorganizējām kāzas.
– Artur, ko jūs gribētu, lai jums uzdāvina dzimšanas dienā?
– Mazdrusciņ veselības! Ar pārējo pats tikšu galā.
Artura Gobas
uzlējuma recepte
Uzlējumu gatavo trīslitru burkā. Der jebkāds degvīns no 38 līdz 40 grādiem, arī kas lētāks. Vajadzēs pusotra litra ogu. Ja gatavo uzlējumu no pīlādža vai irbenes, ogas vispirms jāsasaldē. Ogām uzber aptuveni 600 gramu cukura, skābākām – 700 gramu. Kad no ogām sāk izdalīties sula, tās pārlej ar trim pusstopiem (0,5 litri) šņabja. Burku cieši aizvāko un 40 dienas glabā. Pa starpu var apmaisīt, lai izkūst cukurs un nenostājas burkas apakšā. Pēc 40 dienām izkāš caur sietu un sapilda pudelēs. Ja uzlējumu gatavo no upenēm, var pielikt klāt kādu upeņu zariņu ar visām lapām.
