Ziemassvētki ir laiks, kad vairāk piedzīvojam brīnumus un labestību. Man vienmēr ir labāk paticis pats gaidīšanas laiks, jo tad galvā rosās visādas domas, idejas un sapņi, ko gribas īstenot un piepildīt. Protams, ir patīkami saņemt, bet daudz lielāku gandarījumu rada dāvināšanas prieks.
To ļoti izjutu pagājušajā ziemā, pirmssvētku laikā sarūpējot nelielu dāvaniņu un cienastu vientuļai pensionārei, kas dzīvoja dažu pakāpienu attālumā no manis. Pēdējos gados veselības problēmu dēļ viņu vien retu reizi varēja manīt ārpus dzīvokļa.
Atceros, ka abas sēdējām pie galda, uz kura atradās maza izrotāta eglīte, bet tai līdzās daudz kastīšu un tūbiņu ar medikamentiem. No sirds runājāmies par agrākiem laikiem un kāda ir katras dzīve tagad. Prom ejot apskāvāmies, diemžēl izrādījās, ka tā bija mūsu pēdējā tikšanās. Tad vēl vairāk apjautu, cik svarīgas ir šādas sarunas, tās ļoti sasilda.
Tāpēc gribu mudināt cilvēkus uzdāvināt viens otram savu laiku, nevis dārgas dāvanas. Tas ir nenovērtējami, un patiesībā, cik daudzi alkst pēc kopā būšanas prieka kaut uz stundiņu kādā darbadienas vakarā pie tases tējas un kraukšķīgām piparkūkām. Šoreiz vairāk esmu aizdomājusies par vecāko paaudzi, jo mēs, jaunie, lielā ātrumā jožam pa dzīvi no viena notikuma uz nākamo. Visa kā ir tik daudz, ka aizmirstam reizēm aizdomāties par līdzcilvēkiem, vecmāmiņām un vectētiņiem, kaimiņtantēm, kas redzējušas mūs izaugam un klusībā priecājas par mūsu panākumiem.
