“Tās priedes manu acu priekšā izaugušas,” sēžot uz sola savas mājas pagalmā Rīgas ielā, virzienā pāri ielai norāda strencēniete Zigrīda Lūse.
“Tās priedes manu acu priekšā izaugušas,” sēžot uz sola savas mājas pagalmā Rīgas ielā, virzienā pāri ielai norāda strencēniete Zigrīda Lūse.
Mežu ieskautajā mazpilsētā 82 gadus vecā pensionāre dzīvo no bērnības un ir aculieciniece, kā Strenči no miesta izveidojās par pilsētu.
“Arvien mazāk paliek cilvēku, kuri var pastāstīt ne vien par mūsu tautas un valsts vēsturi, bet arī par tās vietas pagātni, kurā dzīvojam. Taču tas ir svarīgi mums un viņiem, bet vissvarīgāk – tiem cilvēkiem, kuri nāks aiz mums. Nedrīkstam atstāt baltos plankumus,” uzskata Strenču pilsētas domes priekšsēdētāja Velga Graumane. Uzklausot Z. Lūsi, viņa pati uzzinājusi daudz jaunumu par savu pilsētu.
Pašvaldības vadītāja pieļauj, ka tas varētu būt darba lauciņš skolēniem projektu nedēļās – uzklausīt un pierakstīt veco strencēniešu atmiņas. It īpaši vērtīgs būtu stāstījums par Strenčiem pirmskara gados. To laiku atceras arī Zigrīda Lūse.
Toreiz viņa bija maza meitene, taču joprojām nav aizmirsusi lauksaimniecības izstādi Strenčos 1937. gadā. “Zirgi tur bija, cūkas, aitas. Arī lauksaimniecības mašīnas un viss, kas pie lauksaimniecības pieder. Mamma gāja sacensties slaukšanā. Viens saimnieks stalti brauca ar līnijdroškā iejūgtu bulli. Liels, apmācīts bullis bija,” atmiņas šķetina strencēniete. Lauksaimnieki pulcējušies laukumā tagadējās Gaujas ielas apkaimē, kur bijušas uzslietas nojumes. Tuvumā atradusies linu fabrika. Ēkas uzspridzinātas kara laikā, atkāpjoties vācu armijai.
Vēl Z. Lūse zina stāstīt, ka aiz autoostas un Trikātas ielas savulaik augušas lielas, skaistas egles un lazdu krūmi. Pamežs bijis tik biezs, ka cilvēki nav varējuši cauri izbrist. “Strencēnieši mežu likvidēja, zemīti attīrīja no celmiem un sabūvēja mājas. Strādīgi cilvēki bija. Ziemās ar saviem zirdziņiem veda baļķus no meža, pelnījās, būvējās, tikai karš daudz izpostīja. Tagad jaunas mājiņas vietā saceltas, un pilsēta palikusi plašāka. Vienīgi centrs ir gandrīz tāds pats kā agrāk,” salīdzina strencēniete.
Dzīvi Strenčos viņa vērtē kā labu, jo arī pati pilsēta esot laba – “mierīga, klusa, zaļa”. Tikai zemīte te švaka. Kaut ko jau izaudzēt varot, taču augļu koki vai rožu krūmi iznīkstot.
Reiz jau “Ziemeļlatvija” rakstīja par Zigrīdu Lūsi, precīzāk sakot, par viņas gudro suni Reksi, kurš mācēja daudz triku. Nu jau pagājis vairāk nekā gads, kopš Reksis ir apglabāts. Viņu aizstājis jauns, no Rīgas atvests vārdabrālis. Arī šo Reksi saimniece iedresējusi pildīt komandas.
