Teorētiski lielajām līdakām jau sen vajadzēja gulēt ziemas miegā, taču vēl joprojām iespējams gūt ievērojamus lomus. Tiesa gan, ne ar spiningu, bet ziemas makšķerīti un šķērsbļitku. Tas nekas, ka par ledu varam tikai pasapņot.
Teorētiski lielajām līdakām jau sen vajadzēja gulēt ziemas miegā, taču vēl joprojām iespējams gūt ievērojamus lomus. Tiesa gan, ne ar spiningu, bet ziemas makšķerīti un šķērsbļitku. Tas nekas, ka par ledu varam tikai pasapņot.
Aptaujātie makšķernieki atzina, ka neparastā ziema arī zivīm nedaudz sagrozījusi prātus, tomēr no vēlmes tvert mānekli tās nav atteikušās.
Ja pirmajās dienās, kad, atdziestot ūdenim, zivis no seklajiem un zāļainajiem ūdenstilpju rajoniem pārvietojās uz dziļākajām vietām, pat iesācējiem bija skaidrs, ka vizulis jāvelk gar vietu, kur beidzas ūdenszāļu audze vai seklums straujāk pāriet dziļumā, tad šobrīd, kā jau ziemā, līdakas sameklējušas bedres un kļuvušas kūtrākas. Tāpēc viņu meklēšanā jāiegulda lielākas pūles.
Ja labi nepārzināt ūdenstilpes gultni, vislabāk izmantot eholoti. Ar šo ierīci, piestiprinātu pie laivas borta, bez pūlēm varēs sameklēt bedres un tajās mītošas zivis. Taču aizmirstiet par parastu spiningu. Lai kā jūs pūlētos, līdakas parasto vizuli diezin vai iekāros.
Cita lieta – šķērsbļitka. Līdzīgi kā ziemā caur āliņ?i to vēlams dancināt līdakas degungalā, līdz plēsoņas nervi neiztur un … jūs tiekat pie kārotā loma. Vien ledus vietā jāizmanto laiva. Gluži kā austrumu parunā – ja kalns nenāk pie Muhameda, Muhamedam jāiet pie kalna.
Tas, kādas krāsas mānekli izvēlēties, lai paliek katra paša ziņā. Zivju apetīti šobrīd grūti paredzēt. Aktīvās barošanās dienas mijas ar kūtruma periodiem, tāpēc pēc pirmās neveiksmes nevajadzētu “mest šķērsbļitku krūmos”, bet pamē?ināt ko jaunu un nebijušu. Kas zina, varbūt tieši šobrīd kādā atvarā jūs gaida lielākā zivs, kuru jums lemts noķert.