Pagājušo ceturtdien Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā visiem interesentiem bija iespēja iepazīties ar 5. nodaļu.
Pagājušo ceturtdien Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā visiem interesentiem bija iespēja iepazīties ar 5. nodaļu. Tajā ārstējas tuberkulozes slimnieki.
“Stigma – zīme; pierē iededzināta kauna zīme. Kopš viduslaikiem redzama vai neredzama tā apzīmogojusi garīgi slimos un tuberkulozes slimniekus. Daudzi pacienti un viņu tuvinieki, pirmoreiz nonākot mūsu slimnīcā, ir nobijušies, sašutuši, dziļi nelaimīgi šīs iedomātās zīmes dēļ. Darbā uzzinās, kaimiņi apsmies, visa pilsēta aprunās. Mūsu uzdevums ir darīt to, kas nav pa spēkam citās tuberkulozi ārstējošās slimnīcās,” savu misiju apcer nodaļas vadītāja Ruta Meldere.
Problēmas rada degradējušies slimnieki
Galvenais iemesls hospitalizācijai psihiatriskajā slimnīcā ir apkārtējiem traucējoša vai nepieņemama personas izturēšanās, uzvedība, kas apdraud pašu vai apkārtējos.
R. Meldere šoreiz nerunā par saviem pastāvīgajiem maizes devējiem – hroniski garīgi slimajiem un specializēto sociālās aprūpes iestāžu iemītniekiem. Kolēģiem tuberkulozes slimnīcās visbiežāk rada problēmas degradējušies alkohola atkarīgie, kas jau nonākuši bezpajumtnieka statusā, garīgi slimie, kuru uzvedība ir relatīvi adekvāta, un parastos apstākļos spējīgi tikt galā ar darbu un sadzīvi, veci cilvēki, kuriem sākas garīgi traucējumi deģeneratīvu nervu sistēmas slimību vai asinsvadu patoloģijas dēļ, atbrīvotie no ieslodzījuma vietām, kuri nespēj iejusties sabiedrībā un, nonākot slimnīcā, liek lietā visu “akadēmijā” apgūto juridisko zināšanu arsenālu, lai pašapliecinātos apbrīnas vērtajā un disertāciju cienīgā noziedznieku psiholoģijas izpausmēs.
Piektā tuberkulozes nodaļa ir vidēja lieluma trīsstāvu māja, kurā vieta 65 pacientiem, ir iespēja izolēt bacilāros slimniekus un strādā 55 cilvēki – 3 ārsti, 12 māsiņas, saimniece, darba terapeits un 38 sanitāri.
Jautāta par ārstēšanas metodēm, daktere atbild, ka medikamentozā terapija, lai šoreiz paliek amata noslēpums, taču daži principi šeit tiek pielietoti, lai panāktu galveno – izārstētu tuberkulozi un, izmantojot šim nolūkam nepieciešamo garo laika sprīdi, kaut nedaudz palīdzētu saviem pacientiem atgriezties dzīvē cilvēka cienīgākā eksistencē – atrastu pajumti un minimālus iztikas līdzekļus. “Ļoti svarīga ir slimnīcas divu sociālo darbinieču līdzdalībai. Viņas palīdz atjaunot nozudušos dokumentus, sakārtot attiecības ar radiem. Ja nepieciešams, palīdz sakārtot dokumentus invaliditātes iegūšanai, iestāties rindā uz sociālās aprūpes iestādi vai vismaz ievada sarunas ar patversmēm, lai bijušajiem pacientiem ļautu uzturēties telpās arī dienā,” stāsta R. Meldere.
Izslēdz brīvās naudas cirkulēšanu
Slimnīcas rehabilitācijas nodaļā iespējama ergoterapija, fizioterapija, mūzikas terapija, apmeklējami kopīgi rīkoti pasākumi – koncerti, sarīkojumi, ekskursijas. Ticīgiem cilvēkiem atbalstu sniedz garīgā aprūpētāja – 5. nodaļas māsiņa Alda Lāce. Svētkos tur pašlaik kalpo mācītājs Raitis Jākobsons.
Itin bieži pacientiem nepieciešama “maigā piespiešana” – relatīva brīvības ierobežošana.
“Lai pasargātu sevi no daudzo kontrolētāju un cilvēktiesību aizstāvju pārmetumiem – kādā gaišā brīdī lūdzam pacientu rakstiski apliecināt savu apņemšanos izārstēties un šī mērķa vārdā paciest stingru režīmu. Nozīmīgs aspekts ir brīvas naudas cirkulācijas izslēgšana,” skaidro ārste. Šajā gadījumā sociālais darbinieks pieprasa pensiju pārsūtīšanu uz slimnīcu. Pacienta nauda glabājas atsevišķā kontā, pirkumus izdara personāls pēc pacienta pasūtījuma vai arī gājiens uz veikalu notiek nodaļas darbinieku pavadībā. Viņu uzdevums ir palīdzēt skaitīt naudu, kontrolēt pirkumus, novērtēt pirkumu nepieciešamību. Ja ir vajadzība, daļu naudas ļauj pārsūtīt ģimenei komunālo rēķinu apmaksai. Naudas apriti kontrolē, uzskaita un par to atskaitās nodaļas vecākā māsa. Personāls nekautrējas “neuzticamākos” pacientus vai iespējamos “kurjerus” pārmeklēt, atgriežoties nodaļā no pastaigas.
Rūgtā pieredze ar dažiem terapijai nepiesaistāmiem pacientiem liek pārdomāt iemeslus, kas konkrētam cilvēkam traucē ārstēšanos. Vai viņš sapratis to, ko viņam cenšas iestāstīt mediķi? Vai atceras dzirdēto? Vai aptver problēmas nopietnību? Iespējams, ka garīga slimība vai atpalicība liedz pacientam izprast situāciju. Nereti tuberkulozes process pats, medikamentu radītā intoksikācija, arī alkohola ilgstošas lietošanas sekas izsmeļ sevišķi jūtīgās, viegli ievainojamās nervu sistēmas kompensācijas rezerves un tieši TB ārstēšanas laikā pirmoreiz dzīvē manifestējas garīga slimība, kas prasa atbilstošu ārstēšanu, medicīnisku un sociālu rehabilitāciju.
Kaut nu viņam paveiktos!
“Visiem ārstiem, kas nodarbojas ar multirezistento (MR) TB zināms pacients, 30. gadus vecais R. L., mācījies specializētajā skolā, bijis cietumā, kur saslimis ar TB, alkohola atkarīgs. Pēc atbrīvošanas izvairījies no ārstēšanas, ilgstoši pazudis, bēdzis no vairākām slimnīcām, protams, arī no Strenčiem. Pēc atkārtotas hospitalizācijas mūsu slimnīcā izdevās viņu saņemt ciešās spīlēs un terapijas kursu pabeigt. Mēs pacientam diagnosticējām vieglu garīgās attīstības atpalicību, un viņam noteica II invaliditātes grupu. Diemžēl vairāk nekā desmit pacienta kontaktpersonas divu gadu laikā saslimušas ar MR TB. Pats šovasar reibumā noslīcis,” stāsta ārste.
39 gadus vecs pacients N. Z. ir bezdarbnieks astoņus gadus, bezpajumtnieks, alkohola atkarīgs. TB viņam atklāta, izmeklējot kā zupas virtuves klientu, ārstējies stacionārā, diagnosticēta MR, terapija turpināta “Ceplīšos”, divas nedēļas pēc MR kursa uzsākšanas kļuvis dezorientēts, apjucis, uzbudināts, nesakarīgs, tādēļ pārvests uz Strenču slimnīcu. Ķīmijterapija pārtraukta, saņēmis dezintoksikāciju, pretkrampju terapiju, vitamīnus, psihotropos līdzekļus. Pēc stāvokļa stabilizācijas uz to fona atsākta TB terapija, ko pacients panesa ar grūtībām, novērotas blaknes, arī reti alkohola ekscesi. Terapija pabeigta kā izārstētam. Garīgas patoloģijas dēļ noteikta 2. invaliditātes grupa. Pacients nevēlējās dzīvot pansionātā, pagaidām mitināsies patversmē, kurp devās ar pūru – jaunām labām drēbēm, apaviem, 300 latiem un domu, ka dabūs dzīvokli sociālā mājā. “Kaut nu viņam paveiktos!” vēl ārstes.
Dažādās atkarības traucē izārstēties arī nosacīti garīgi veseliem cilvēkiem. Piemēram, 39 gadus vecais R. T. hospitalizēts saistībā ar alkohola delīriju, kas sācies, ciemojoties pie draudzenes kādā no slimnīcas apkalpes zonas rajoniem. Neraugoties uz tobrīd smagiem psihotiskiem simptomiem, viņš pastāstīja dežurārstam, ka slimo ar MR TB. Pēc psihiskā stāvokļa stabilizācijas izteica vēlmi izārstēties no TB, noskaidrojās, ka ārstēšanās kurss sākts vairākkārt, bet dzeršanas dēļ pārtraukts. MR konsīlijs piekrita jaunam kursam, pacients uzrakstīja lūgumu – piekrišanu stingram režīmam, kas paredz arī slēgtas nodaļas durvis. Mūsu slimnīcā saņēma pilnu kursu, pabeigts kā izārstēts. Pacients jutās vīlies, jo vairs nevarēja pretendēt uz invaliditāti TB dēļ, no slimnīcas aizbrauca pikts. Nesen daktere viņu satika, izskatījās atkopies, tīrs un sakarīgs, redzams, ka ilgu laiku nav dzēris, strādājot, apmeklējot kādu reliģisku organizāciju, ar kuras palīdzību turas pretī alkohola atkarībai. Līdz nākamajai neveiksmei ārste jutās ļoti gandarīta.
“Kādā ļoti aukstā pagājušās ziemas dienā izgāju caur Rīgas autoostu. Šīs iestādes durvis bija žēlīgi atvērtas bezpajumtniekiem. Vairāki desmiti cilvēku snauduļoja uz savām pauniņām, pārvērsdami bioloģiskā blakusproduktā pār Latviju nolijušā neskaitāmās alkohola tonnas. Cilvēk, vai brauksi ārstēt tuberkulozi uz Strenčiem?” viņus netieši uzrunā R. Meldere. Kāpēc gan ne?
