Vijciema pagasta “Mirdzās” 3. augustā notiks Māras Krieviņas dzejoļu krājuma “Dzeja” atvēršanas svētki. Lai uzzinātu kaut ko vairāk par grāmatas tapšanas vēsturi, devos uz “Miglīšiem” Vijciema pagastā, kur skaistā koka mājā mīt Māra ar savu draugu Pēteri. Patiesībā Māras Krieviņas dzejoļu krājumu “Dzeja” izdeva jau pavasarī, Māras dienā, un par to parūpējās viņas vecākā dēla Jāņa ģimene. Mūsu sarunas laikā bija skaidri jaušams, ka M. Krieviņa lepojas ar abiem dēliem. Jānis ir zemnieks ar specializāciju graudkopībā. Viņam ir saimniecība un māja Turaidā, bet dzīvo arī Rīgā. Jaunākais, Raimonds, strādā transporta nozarē. Abi ir beiguši Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultāti. Māra vienmēr bijusi nedaudz izbrīnīta, kā bērni – “tīrasiņu rīdzinieki” – izvēlējušies šādas specialitātes.- Kādas sajūtas ir, turot rokā, savu dzejas grāmatu?- Tas man bija pārsteigums no vecākā dēla Jāņa. Viņš sen zināja, ka dzejoju savam priekam. Jānis ir diezgan noslēgts un nerunīgs. Viņš lakoniski pasacīja, ka vajadzētu izdot dzejas grāmatiņu, taču nekādas turpmākās sarunas par to nenotika. Neko detalizēti neapspriedām, kā tas parasti ierasts pirms ikvienas grāmatas izdošanas. Man bija kauns un neērti Jānim kaut ko vaicāt, jo grāmatas izdošana ir saistīta ar naudas lietām. Es neuzskatu sevi par dzejnieci, jo neesmu studējusi poētikas pamatus.Pagājušajā vasarā viņš savāca manus nesakārtotos melnrakstus. Šogad janvārī ārstējos slimnīcā Rīgā. Tajā laikā viņš bija atbraucis uz “Miglīšiem” un paņēmis dažas manas fotogrāfijas. Martā, kad man ir vārdadiena, atbrauca bērni, mazbērni un ģimenes draugi, un kā dāvanu saņēmu šo dzejoļu krājumu. Tas bija milzu pārsteigums! Neesmu ne pirkstu pielikusi grāmatas tapšanā. Varbūt ne viss tur ir veiksmīgi. Publicēšanai, visticamāk, pati būtu sakārtojusi citādi, taču esmu bezgala laimīga un priecīga. Kopā ar savu sieviņu dēls ir paveicis lielu darbu. Tā arī tagad joprojām nezinu, cik tāds “joks” maksā. Jānis tikai pasmaida, taču neko neatklāj.- Kā un kāpēc jūs sākāt rakstīt dzeju?- Tas sākās vēl Rīgā, strādājot tipogrāfijā par korektori. Toreiz bija jālasa daudz korektūru, turklāt ļoti dažāda literatūra – matemātika, romāni, “Zinātņu Akadēmijas Vēstis” un daudzas citas lietas. Ļoti nogurām un ne reti darbā uznāca miegs. Vajadzēja kādus blakus iespaidus. Mums bija kolēģis Vilis Loja, nedaudz īpatns puisis, kuru, mēs, sievieši, apcēlām. Taču viņš, rokas kabatās salicis, neraugoties ne uz ko, lasīja savu dzeju. Viļa iespaidā arī pati sāku rīmēt dzejoļus. Tā darbošanās man bija sava veida pašapliecināšanās. Saņēmu arī uzslavas, tāpēc viss it kā aizgāja pats no sevis.- Vai šajā krājumā ir pēdējā laikā tapusī dzeja?- Nē, tur ir pilnīgs raibums, sākot no pirmajiem spalvas vingrinājumiem, dzīvojot Rīgā, līdz salīdzinoši nesen tapušajiem. Krājumā nevajag meklēt kādu sistēmu, jo tādas nav.- Protams, grāmatas izdošana ikvienam radošam cilvēkam ir īpaši nozīmīgs notikums. Jādomā, ka neesat izņēmums.- Jā, dzejas krājums ir izdots tikai 100 eksemplāru tirāžā. 20 paturēja izdevēji. Man uzdāvināja 40 eksemplārus. Lielāko daļu jau esmu uzdāvinājusi radiem un draugiem, tostarp arī mūsu pagasta kultūras dzīves organizatorei Vitai Bērziņai. Tieši viņa uztaisīja trādirīdi par grāmatas atvēršanas svētkiem. Nekad neesmu bijusi šādos svētkos un nezinu, kā tur uzvesties. Atvēršanas svētkos vajadzētu būt iespējai tās nopirkt, taču man atlikuši tikai daži eksemplāri. Veikalos tā nebūs nopērkama.- Tā vai citādi, bet jūs visu mūžu esat bijusi saistīta ar vārda mākslu, ar vārda spēku. Vai tā savā ziņā ir likumsakarība? Jūs taču esat Latvijā izcilākā valodas kopēja Jāņa Endzelīna mazmeita.- Man pašlaik aizrit 70. mūža gads. Visa dzīve aizvadīta tipogrāfijā un visu mūžu esmu niekojusies ar dzeju. Tā mana dzīve ir iekārtojusies.- Kas ir tie impulsi, kuri jums liek virknēt vārdus vajadzīgajā secībā?- Pašlaik rakstu tā, ka agrāk par tādu dzeju liktu cietumā. Mani ļoti sarūgtina tas, kas mūsu valstī notiek. Esmu apzinīgi nostrādājusi 34 gadus, izaudzinājusi divus dēlus, kuri Latvijā kārtīgi maksā nodokļus. Pensija man ir pieticīga. Kā lai dzīvoju? Vīrs ir apglabāts II Meža kapos, vecaistēvs, mamma un mīļās krustmātes – Siguldā. Otra vectēva kapu kopiņa ir Rīgā Raiņa kapos. Es nevaru šīs vietas apbraukāt. Mums ir vecs “Volvo”, kas aprij 10 litrus uz simts kilometriem. Vakar pat autoservisā Smiltenē atstājām 40 latus. Tā iespaidā mani beidzamie dzejoļi ir nikni. Nav agrākā prieka rakstīt. Nepatīk. Arī pēc dabas esmu diezgan skumja. Manā dzīvē, gluži tāpat kā daudziem cilvēkiem, ir bijis daudz brīžu, par kuriem negribas daudz runāt un tos atcerēties. Diemžēl tagad dienasgaismā ne reti izvelk nepatīkamas lietas. Katram no mums skapī ir kāds skelets. Atceros, ka tipogrāfijā drukājām Jāņa Kalniņa grāmatu par Raini. Otrajā korektūrā pazuda viss, kur bija rakstīts, kā viņš krāpis Aspaziju. Arī šādā līmenī neatspoguļojas pilna patiesība, un diezin vai tas ir nepieciešams. Vai īpaši jāakcentē biogrāfijas melnie traipi?- Iepriekšējo reizi tikāmies pirms vairāk nekā diviem gadiem. Kas šajā laikā ir mainījies jūsu dzīvē?- “Miglīšus” decembrī pārdevu un redzat (rāda uz vairākām kastēm), ka gatavojos pārcelties atpakaļ uz Rīgu. Mazbērni strauji kļūst lieli. Jaunākais dēls gaida jau ceturto atvasi. Gribu biežāk redzēt savus dēlus. Rīgā vieglāk risināt arī veselības problēmas. Galu galā – tur esmu dzimusi. Vijciemā pilnībā esmu pavadījusi 16 gadus. Mājas prasa lielu kopšanas darbu. Tagad to grūti izdarīt. Dārzā strādāju daudz, taču jāatzīst, ka man nav “zaļo pirkstiņu”. Varbūt tāpēc, ka visu mūžu esmu aizvadījusi pie rakstāmgalda. Jā, mums bija vasarnīca Carnikavā, taču tur acīmredzot “zaļos pirkstiņus” neieguvu.Rīgā pie savējiem man būs lielākas iespējas kaut kur aizbraukt, kaut ko vairāk redzēt no kultūras dzīves notikumiem. Agrāk Ziemassvētkus svinējām Vijciemā, bet tagad pulcējamies Turaidā, kur dēlam ir liela, skaista māja.- Atceros, jūs bijāt kaislīga fotogrāfe. Vai šo nodarbi turpiniet?- Viena lielā kaste, kuru gatavojos vest uz Rīgu, ir pilna ar fotoalbumiem. Pašlaik esmu iekritusi azartā, mainot mobilā telefona displeja fonus. Mana fotogalerija tālrunī ir pārpildīta. Ik pēc kāda laika bildes izdzēšu, lai rastu vietu jaunām. “Miglīšu” apkārtni esmu apfotografējusi krustu šķērsu.- Ko jūs paņemsiet līdzi uz Rīgu no Vijciema un “Miglīšiem”?- Tā noteikti ir daba. Pasakaini skaista un apbrīnojami daudzveidīga. Saulrieti vien ko vērti! Caur virtuves logu esmu iepazinusi putnu dzīvi. Arī tajā pasaulē valda savi noteikumi.Vēl gribu pateikt labus vārdus par mūsu Vitu (Bērziņu). Viņa ir ar interesantām idejām pārbagāts cilvēks. Es apbrīnoju viņu. Visvairāk mani skumdina tautas nama trūkums. Tas bojājas aizvien vairāk un arī līdzekļu šīs ēkas atjaunošanai vajadzēs aizvien vairāk. Esmu ieinteresēta pagasta dzīvē. Domāju, ka arī Rīgā abonēšu “Ziemeļlatviju”, lai turpinātu sekot notikumiem Vijciemā.
Māra Krieviņa ***Krēslas pelēcīgā sejaPārvelk dienai plakstus,Vienu spožu zvaigzni iekarDebesīs kā rakstu.Nē. Kā sveci gaišu aizdedz,Lai redz māsas ceļu.Sanāks naktī pilna debessSpīgulīšu mirgas,Mēness tad kā valdnieks sēdēsSavā zvaigžņu zirgā. ***Māt, neapsauc mani,es jau izgāju cauriklusuma naidam,zem kā guļ Staburags mēmsun vairs neraud.Lai tauta kā klintsnu paceļas Daugavas krastā.un asaru vietāmiljons varoņu rastos!Māt, neapsauc mani.Šis klusums kā asinssarkanā karogā raso,un Daugava baltavidū viļņokā dvēsele mūsu. VasaraAr siltu un saulainu zīmuliEs uzvelku vasarai sejuUn lūpu kaktiņos zīmēju,Kā viņa tik dedzīgi smejas.Tai acis kā debesu plašumiUn lūpas kā zemeņu ogas,Bet rokās vēji vēl līgojas,Un mati – zeltainās sprogās.Tā meitene – vasara draiskā,Tik karsta kā dienvidu vējiJau ātri pār pļavām aizskrēja,Kam viņu tu neapturēji?!
