Liela daļa cilvēku ceļojumos nedodas tāpēc, ka izjūt naudas trūkumu.
Liela daļa cilvēku ceļojumos nedodas tāpēc, ka izjūt naudas trūkumu. Rodas dziļa depresija, dusmas uz visu pasauli, ka nevar īstenot iecerēto mērķi. Tomēr nereti vainīgs ir informācijas trūkums un iespēju nezināšana, kā ceļojumu padarīt lētāku.
“Es nebūt neaicinu cilvēkus pacelties spārnos un tūdaļ traukties uz eksotiskām zemēm. Var sākt ar Baltijas valstu iepazīšanu, taču vēlos uzsvērt, ka noteikti jāceļo kopā ar ģimeni, jo īpaši ar bērniem. Ne pagalms, ne skola viņiem neiedos to, ko iedos vecāki, esot visiem kopā projām no mājām. Tas ir nenovērtējams bērnos ieguldīts kapitāls,” pārliecināts režisors un skolotājs Aivars Ikšelis. Viņš šogad vienu no saviem ceļojumiem veltīja Itālijas apskatei kopā ar ģimeni un zina, ka daudzviet pasaulē ģimenēm dažādu prieku baudīšanā ir milzīgas atlaides.
Katrā vietā meklējami amizanti knifiņi
Šovasar Ikšeļu ģimene apskatīja Milānu un Venēciju. “Jau vairākas reizes šajās pilsētās esmu sev sacījis, ka diezin vai kādreiz tās izdosies redzēt vēlreiz. Tomēr dzīve tā iegrozās, ka tur nokļūstu atkal un atkal,” smaida Aivars. Viņš aicina izmantot internetu biļešu pirkšanai, jo atrodamas aviosabiedrības, kuras pārdod ļoti lētas biļetes. Arī vilcienos ģimenēm ir atlaides. Braucot ar vilcienu no Milānas lidostas līdz centrālajai dzelzceļa stacijai, četru cilvēku ģimenei jāpērk trīs biļetes — 20 eiro vietā jāmaksā tikai 11. Tā ir ekonomija. Visur, kur jābrauc ar vilcienu, ir izdevīgi pirkt biļeti turp un atpakaļ. Šādā veidā var iegūt 30 procentu atlaidi plus vēl 18 procentu atlaidi katrai bērna biļetei. Tas ir liels ieguvums. Tiesa, braucienam ar vilcienu Itālijas dienvidos ir arī trūkumi — to atiešanas laiks ir aptuvens. Nevajag stresot par 10 – 20 minūšu nobīdēm šurp vai turp.
“Ja kaut kur braucam, tad nedarām to ķeksīša dēļ. Tagad par katru tūristiem populāru vietu ir tik daudz informācijas, ka interesējošo vietu apskati var saplānot pa stundām. Man kā mākslas vēsturniekam ir sāpīgi, ka cilvēks pēc Venēcijas apskates atļaujas pateikt — centrālais kanāls. Nu nav tur tāda kanāla! Daudzi neatceras lielākās katedrāles (Svētā Marka) nosaukumu. Lietas tomēr jāsauc pareizos vārdos,” pārliecināts A. Ikšelis. Viņš iesaka ceļojumu nepārvērst par sausu vēstures ekskursu, jo normālam cilvēkam tas ir garlaicīgi. Katrā vietā var atrast nelielus, amizantus knifiņus, kas atmiņā paliek labāk nekā gadskaitļi un vēsturiski nozīmīgo personu vārdi. Piemēram, ja esat Milānā, ar metro par vienu eiro var nokļūt Milānas Domā, kas uzcelts gotiskajā stilā. Turpat blakus ir Emanuēla pasāža — Eiropā lielākā veikalu kopa zem stikla jumta. Pasāžas centrālās daļas kreisajā pusē ir grīdas mozaīka, kas attēlo teiksmainu dzīvnieku (kaut kas starp lauvu un ēzeli). Ir ticējums — ja vīrietis ar labās kājas papēdi uzkāpj uz šā dzīvnieka dzimumlocekļa un, ar otru kāju nepieturoties, apgriežas par 360 grādiem, tas palielina viņa vīrišķo spēku (potenci). Lai cik jocīgs šis ticējums kādam šķistu, šajā vietā mozaīkā izveidojusies bedrīte. Šī atrakcija nemaksā ne santīma, bet interesantais piedzīvojums paliks atmiņā uz ilgu laiku. Līdzīgas atrakcijas ar ticējumiem ir visās lielākajās Eiropas pilsētās un tūristu iecienītās vietās. A. Ikšelis domā, ka pilsētu iepazīšana caur šādu skatu ir interesantāka par tradicionālo veidu. Tā kļūst tuvāka un mazāk atsvešināta.
Venēcieši atstāj dzimto pilsētu
Venēcijā tūristi redz gondolas, vapareto (ūdenstramvajus) un lielas, vecas, skaistas mājas. Patiesībā tās ir nevis mājas, bet pilis — veco dzimtu īpašumi.
Pēdējo 100 gadu laikā ūdenslīmenis ir cēlies par 24 centimetriem. Adrijas jūrā tiek celti īpaši dambji, kuriem vajadzētu aizturēt ūdens ieplūšanu pilsētā. Diemžēl Itālijas valdība šim projektam vairs naudu nepiešķir, tāpēc situācija ir tāda, ka Venēcija ir vienīgā pilsēta pasaulē, kas reāli grimst. Ielas un laukumi applūst pat vairākas reizes dienā, un piļu pamati tiek izskaloti.
Venēciju katru dienu apmeklē vidēji 50 tūkstoši tūristu. Itāļu valodu dzird tikai pilsētas nomalēs. Katru gadu gandrīz 2000 venēciešu pamet pilsētu tikai tāpēc, ka piļu pirmie stāvi ir neapdzīvojami un, piemēram, par 80 kvadrātmetru dzīvoklīti mēnesī jāmaksā 1200 – 1800 latu. Daudz venēciešu gaida rindā, lai iegūtu ievērojami lētāku municipālo dzīvokli.
Plānots, ka pēc 24 gadiem Venēcija kļūs par lielu Disnejlendu, kuru no rīta atslēgs tūristiem, bet vakarā aizslēgs. Piļu īpašnieki savos īpašumos vēlas veidot viesnīcas. Nav nemaz daudz laika atlicis, lai apskatītu vēl nesabojāto Venēciju.
Itālija ir mākslas zeme. Brīžiem tās var šķist par daudz. Katram vajadzētu zināt, cik ilgi viņš uzturēsies, piemēram, Venēcijā. Ja trīs diennaktis, tad visizdevīgāk ir pirkt tūristu braukšanas kartes. Parasti visos transporta līdzekļos par biļeti jāmaksā pieci eiro. Ar tūrista karti var izvēlēties jebkuru maršrutu jebkurā sabiedriskās satiksmes transporta līdzeklī, drīkst kaut vai desmitiem reižu ar vapareto braukt no vienas salas uz otru. Diemžēl cenas izbraucieniem gondolās ir strauji augušas — par nepilnas stundas braucienu jārēķinās ar 100 eiro.
Pēc saldējuma — kopā ar bērniem
Itālijā muzejos un dažādās publisko apmeklējumu vietās iespējams iegādāties ģimenes biļetes. Tas netiek īpaši reklamēts. Savukārt ir vietas ar to valstu uzskaitījumu, kur šādas biļetes var saņemt. Piemēram, Venēcijas centrā ar vienu šādu biļeti var apskatīt četrus muzejus.
A. Ikšelis pēc saldējuma iesaka doties uz tirgu, turklāt noteikti kopā ar bērniem. Ja pieaugušais pērk saldējumu par diviem eiro, viņš saņem divas nelielas saldējuma bumbiņas, taču ja blakus ir bērni, divas mazās bumbiņas pārvēršas par četrām ievērojami lielākām. Itālija ir īsta saldējuma gatavošanas zeme, tāpēc izvēle apmierinās katru gaumi.
“Nekad neēdiet Venēcijas centrā. Tā būtu liela izšķērdība. Ievērojami lētāk būs aizbraukt uz Lido salu, kur dzīvo daudz miljonāru. Dīvaini, bet šīs salas ēstuvītēs maltīte maksās divas vai pat trīs reizes lētāk. Ja jums sagribas nogaršot kādu nezināmu siera šķirni, nevajag kautrēties — ikvienā vietā nogriezīs un iedos kaut vienu šķēlīti. Latvijas veikalos uz šādu lūdzēju skatās jocīgi un mēģina pierunāt nopirkt visu gabaliņu,” pārliecinājies A. Ikšelis. Viņš iesaka šajā valstī baudīt fantastiski garšīgās siera un vītinātās gaļas šķirnes. Tās ir dārgas ēdmaņas, tāpēc patiešām garšas kārpiņas var palutināt ar pavisam nelielu daudzumu šo produktu. Atšķirībā no Latvijas Itālijā lēts vīns ir arī labs vīns.
Itālijas tirgos par produktiem var kaulēties, taču tos nekādā gadījumā nedrīkst aizskart ar rokām. Ar pirkstu var parādīt, ko esat izvēlējies, un pārdevējs maisiņā ieliks tieši tos augļus vai citas ēdmaņas. Pērkot suvenīrus, Itālijā nav pieņemts kaulēties.
A. Ikšelis kopā ar ģimeni apmeklēja arī Venēcijas un Milānas modes namus un veikalus. Viņš zina, ka modes sezonas noslēgumā turīgie latvieši dodas uz vienu no modes mekām (Milānu), lai ļoti lēti nopirktu vismodernāko apģērbu un apavus. Nākamā gada pavasarī un vasarā Rīgas modes veikalos šie tērpi maksās tikpat, cik Milānā pērn. Modes fanes un fani, kuri skaita naudiņu savā maciņā, brauc iepirkties laikus.
