Tie, kurus interesē fotomāksla, 13. septembrī Strenču kultūras nama mazajā zālē bija liecinieki fotogrāfa Ivara Opmaņa personālizstādes atklāšanai. Tās pamatu veido attēli ar ļoti niansētām dabas noskaņām.
Tie, kurus interesē fotomāksla, 13. septembrī Strenču kultūras nama mazajā zālē bija liecinieki fotogrāfa Ivara Opmaņa personālizstādes atklāšanai. Tās pamatu veido attēli ar ļoti niansētām dabas noskaņām.
“Mana iecere ekspozīcijas veidošanai bija dažādu dzejas motīvu apcere, mana sapratne un atklāsme par to. Attēli it kā vizualizē manu iecienītāko autoru — Ziedoņa Purva, Jāņa Sirmbārža, Elīnas Zālītes, Aleksandra Čaka un vēl dažu — divas, trīs vai četras dzejas rindas,” skaidro I. Opmanis.
Šī izstāde ir fotogrāfa devums tradicionālo Dzejas dienu atzīmēšanai. Vakara pirmajā daļā dažādu autoru dzeju lasīja Daiga Beitika un Solvita Tēberga. Īpaši emocionālu un patiesu gaisotni palīdzēja radīt arī mūzikas skolotājas Ineses Niklavičas vadītais meiteņu vokālais ansamblis “Fantāzija”.
I. Opmanis attēlus ekspozīcijai ir sagatavojis sen. Tas ir apmēram divu gadu darbs. Izstādes otrā daļa pie kafijas tases kļuva par jautājumu un atbilžu sadaļu. Fotogrāfs atklāja sava radošā procesa aizkulises — kur un kā tapuši attēli, kā tām piemeklētas dzejas rindas. Jaunākajai paaudzei bija interesanti iepazīties ar fotofilmām un citām praktiskām lietiņām, kuras jaunie cilvēki vairs neizmanto.
“Tās nav vienkāršas fotogrāfijas, tās ir meistara sajūtas par dzīves ritējumu. Šoreiz fotogrāfijas sadzīvo ar dzejas rindām. “Miglā asaro logs…” rakstīts zem kādas fotogrāfijas, un mēs zinām, kas turpina šos vārdus, tomēr ikviens to izjūt citādāk. Vienam tā ir dziļa smeldze, savukārt citam ar šiem vārdiem raisās jaunības atmiņas,” uzskata Daiga Strautiņa un D. Beitika. Šī izstāde Strenču kultūras namā pulcē lielu apmeklētāju skaitu, un daudzie ieraksti atsauksmju grāmatā liecina, ka izstāde cilvēkus neatstāj vienaldzīgus.
Fotogrāfs jau ir aizņemts ar domām par nākamās izstādes veidošanu, kas būs veltīta viņa apaļai dzīves jubilejai. Ekspozīcijā paredzēts izstādīt izmēros lielākas bildes, nekā tās ir Dzejas dienām veltītajā izstādē, turklāt tās būs agrāk neredzētas. Vēl gan nav izlemts, kur šī izstāde notiks. “Kad būšu izlietojis visus fotopapīra krājumus, tad skatīšos, ko darīt tālāk. Nezinu, vai darbošanos fotogrāfijas jomā turpmāk varēšu atļauties vai ne. Tā saucamās slapjās fotogrāfijas, kas top fotolaboratorijs melnumā, izmaksas kļūst aizvien dārgākas, bet pāriet uz digitālo tehnoloģiju arī nevaru, jo tur sākotnēji kameras iegādei jāizlieto daudz līdzekļu, kuru pensionāram, protams, nav. Tas man tāds nespējnieka sapnis,” ironizē un savu situāciju apcer I. Opmanis.
