Stāstot par Rumāniju, 23 gadus vecajai varinietei Sandrai Ābelei mirdz acis. 10 mēnešus strādājusi šajā Centrāleiropas valstī kā brīvprātīgā, jauniete ieguvusi tik lielu pieredzi, ka tagad teic: “Pat nezinu, kā to pielikt lietā, kā atdot citiem!” Iespaidi uzlādējuši tik pamatīgi, ka tagad enerģija plūst pāri malām. Sandra jau paguvusi pirmajās nedēļās pēc atgriešanās no Rumānijas darboties kā brīvprātīgā mūzikas festivālā “Laba daba”. Vecāki un draugi ievērojuši, ka Sandra izmainījusies: kļuvusi atvērtāka, runīgāka. Ne jau Drakulas pils, Karpatu kalni vai citi Rumānijas tūrisma objekti vilināja Latvijas Universitātes vides zinātnes studenti kravāt ceļasomu un doties uz ilgu laiku projām no mājām. Saņēmusi e-pastā vēstuli no draudzenes par iespēju iesaistīties Eiropas Brīvprātīgā darba vides izglītības projektā, kas Sandrai ir tuva tēma, variniete aizdomājās, – varbūt pamēģināt? Viņa nosūtīja pieteikumu un jau pēc trijām dienām saņēma atbildi: oktobrī jābrauc uz Rumāniju uz 10 mēnešiem.“Bija stress. Esi apstiprināts, bet ko darīt, – braukt vai nebraukt? Galvenās tomēr bija sajūtas, ka vajag braukt un paņemt pārtraukumu studijās,” saka Sandra un izvēli ne tikai nenožēlo, bet iesaka ikvienam izmēģināt pašam, ko nozīmē Eiropas Brīvprātīgais darbs.Vietējos uzrunā rumāņu valodāSandra spriež, ka 10 mēnešos iemācījusies vairāk nekā četros gados augstskolā. Ja tur sniegtas teorētiskās zināšanas, tad Rumānijā iegūta dzīves pieredze. “Tur jābūt patstāvīgam. Svešā valstī esi spiests mācīties valodu un kultūrvēsturi, pielāgoties šai zemei, kontaktēties ar citu tautību un kultūru cilvēkiem. Paplašinot redzesloku, sapratu, ir iespējams dzīvot arī citādāk. Mēs neatrodamies kastē. Ir daudz iespēju uzzināt, ko dara citi. Rumānijā iemācījos daudz jauna par sevi, citiem cilvēkiem un dzīvi kopumā.”Īsumā rezumējot, Eiropas Brīvprātīgais darbs ir savā ziņā neformālās izglītības universitāte Eiropas Savienības programmas “Jaunatne darbībā” paspārnē. Pieteikties var jaunieši vecumā no 18 līdz 30 gadiem, kuri vēlas strādāt brīvprātīgajā darbā citās valstīs. Vispirms jāsazinās ar kādu no organizācijām Latvijā (Sandra izvēlējās “Radošu efektu darbnīcu”), kas tālāk dibina kontaktus ar ārzemēm. Brīvprātīgie nesaņem algu, taču uzturēšanas un ēdināšanas izdevumi viņiem ir apmaksāti. Piedevām tiek izsniegta kabatas nauda. Sandras lauciņš Rumānijā bija ekoloģijas projekts jeb vides jautājumu popularizēšana vietējā sabiedrībā. Kopā ar citu valstu jauniešiem variniete devās uz rumāņu skolām un bērnudārziem, kur pēc neformālās izglītības metodēm vadīja spēles, rīkoja konkursus, talkas un dažādus citus pasākumus, un centās bērnus mudināt uz diskusiju par to, cik svarīgi ir saudzēt vidi, kurā dzīvojam.Jau laikus Sandra sāka mācīties rumāņu valodu un aptuveni četros mēnešos apguva to pietiekami labi, lai varētu sazināties ar vietējiem iedzīvotājiem.Vairākums rumāņu angļu valodu nepārvaldot, pat daudzi jaunieši ne. “Ir vērtīgi iemācīties vietējo valodu, jo tad vairs šajā valstī nejūties kā tūrists un vari dibināt kontaktus ar vietējiem,” secina jauniete.Vietas jušanu dod cilvēkiCaur iepazītajiem cilvēkiem svešiniekam atklājas arī svešā zeme. Tieši cilvēki dod vietas jušanu, secina Sandra. Rumānijā viņa iepazinusi dāsnus, sirsnīgus un lieliskus cilvēkus. Nostopētie šoferi cienājuši ar gurķiem un ķiršiem; kāds priesteris pat uzspiedis paņemt naudu sabiedriskajam transportam; projekta mentore rumāniete Patrīcija bijusi tik rūpīga kā mamma. Tādu stāstu Sandrai ir daudz.Kad sirdi ļoti nomākušas skumjas pēc mājām, tieši sastaptie cilvēki un projekta komandas biedri bijuši stiprais plecs, pret ko atbalstīties. Ziemassvētkus Sandra svinēja kādā rumāņu ģimenē pie meitenes, ar kuru cieši sadraudzējās. Latvieti rumāņu ģimene uzņēma sirsnīgi, tomēr viņa tik un tā ilgojās pēc savējiem.“Kopā ar rumāņu meiteni aizgājām uz tirgu pirkt eglīti. Kļuva dīvaini ap sirdi. Parasti mājās, Latvijā, kopā ar tēti pēc eglītes gājām uz mežu, paši izvēlējāmies un nocirtām. Pēc Ziemassvētkiem saņēmu vecāku atsūtīto paciņu ar konfektēm un māsas ceptajām piparkūkām. Prieks bija milzīgs!” atceras Sandra. Ilgas pēc mājām ir viens no retajiem mīnusiem viņas izpratnē, ar ko brīvprātīgajam jātiek galā. Taču ilgi skumt neļauj iespaidi. Tie svešajā zemē mainās kā kaleidoskopā, cits pēc cita.Izsniedz korupcijas shēmuSandra Rumānijā dzīvoja Breilā – pilsētā, kas atrodas valsts ziemeļaustrumos, Donavas krastā, netālu no Ukrainas un Moldovas robežas.Brīvprātīgajiem pienākas arī brīvdienas, un to laikā Sandra kopā ar draugiem, stopējot automašīnas, apceļoja Rumāniju un nakšņoja pie citiem brīvprātīgajiem. “Iepriekš par Rumāniju biju dzirdējusi, ka tur ir daudz čigānu un ka tur ir Drakulas zeme Transilvānija. Taču bez šiem stereotipiem Rumānijā ir ļoti daudz cita, ko redzēt: Karpatu kalni, līdzenumi, Melnā jūra. Dārdzības līmenis valstī nav īpaši augsts. Pēc tā, ko redzēju, mazāk sūdzēšos par dzīvi Latvijā.”Breilas pilsētu un tās apvidu Sandra raksturo kā nabadzīgu, kur cilvēkiem joprojām atmiņā ir komunistu valdīšanas laiks. Kādu rītu brīvprātīgie ieraudzīja pie sava dzīvokļa ārdurvīm piespraustu lapiņu ar vietējo korupcijas shēmu jeb norādi, kuriem cilvēkiem kurās pilsētas iestādēs un organizācijās jādod kukuļi. Vietējie iedzīvotāji pret korupcijas “astoņkāji” jūtoties bezspēcīgi.Rumānijas galvaspilsētā Bukarestē Sandra piedalījās protesta mītiņā pret klaiņojošo suņu eitanāzijai piešķirtās Eiropas Savienības naudas piesavināšanos jau augstās Rumānijas pārvaldes aprindās. Runā, ka suņus tāpēc nogalinot ne jau tajā humānākajā veidā.Sandra stāsta, ka Rumānijas pilsētu un ciematu ielās bezsaimnieku suņi klaiņo bariem un bijuši gadījumi, kad agresīvie dzīvnieki cilvēkus ne tikai sakož, bet pat saplosa. Problēmas sākums meklējams diktatora Čaušesku valdīšanas laikā 60. gados, kad Rumānijā cēla rūpnīcas un fabrikas un, nodrošinot tām darbaspēku, valsts iedzīvotājus pārvietoja uz daudzdzīvokļu namiem pilsētās, kur dzīvniekiem nebija vietas. Pamestie suņi savairojās, līdz tagad kļuvuši par valsts mēroga problēmu.Nepalaid garām iespējas!Pērn Sandra pabeidza bakaulaura studijas Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē vides zinātnes programmā un šogad turpinās mācīties maģistrantūrā. Rumānijā iegūtās pieredzes iespaidā jauniete jau zina, par ko rakstīs maģistra darbu – par vides izglītību skolās.Vienlaikus Sandra atskārtusi, ka nevajag ļoti plānot nākotni, jo tā var palaist garām iespējas. “Nevajag spriest, kā būs, kā ne, patiks vai nepatiks? Aizbrauksi, redzēsi. Dzīvo mirklim un neplāno. Nekad nevar zināt, kas notiks tālāk,” iesaka Sandra.
Par Sandru Ābeli
Dzimusi: 1987. gada 13. novembrīIzglītība: Ķempu (tagad Variņu) pamatskola, Smiltenes ģimnāzija, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte (bakalaurs)Nodarbošanās: studente, turpinās studijas maģistrantūrāĢimene: mamma Vija, tētis Juris, māsa Sanita, brālis MareksHobiji: dabas zinātnes, vides un neformālā izglītība, fotografēšana, ceļošana, ģitārspēle, brīvprātīgais darbs
