Valkas mākslas skolas pedagogs, pilsētas teātra vadītājs un daudzu starptautisku projektu kurators Aivars Ikšelis pagājušajā nedēļā Latvijas Universitātē Ekonomikas un vadības fakultātē aizstāvēja ekonomikas zinātņu doktora grādu.
Valkas mākslas skolas pedagogs, pilsētas teātra vadītājs un daudzu starptautisku projektu kurators Aivars Ikšelis pagājušajā nedēļā Latvijas Universitātē Ekonomikas un vadības fakultātē aizstāvēja ekonomikas zinātņu doktora grādu.
“Septiņu gadu darbam pieliku punktu. Pētniecības bāzes veidošana, aprēķini un daudzas citas lietas nav veicamas pāris gadu laikā. Ir jāsalīdzina daudzu gadu pētījumu rezultāti, izmaiņas likumdošanā un bezgaldaudz citu lietu, kas saistītas ar Latvijas pierobežas teritorijām,” skaidro A. Ikšelis. Viņš piebilst, ka pierobežas pagastu un pilsētu pašvaldību darba analīze nebūt nav vienkārša. Doktora disertācijas tēma bija “Latvijas pierobežu attīstības iespējas”. Raugoties no ģeogrāfiskās situācijas, pētījumā ietverts 20 procentu valsts teritorijas.
Ko nevar pateikt mākslā, to izdara zinātnē
Pēc darba aizstāvēšanas A. Ikšelim recenzente, Kauņas Tehnoloģiskās universitātes profesore Jolanta Paletauskaite uzdeva jautājumu par mākslas vēstures, teātra un ekonomikas sasaistes aspektiem. “Patiesībā tās nebūt nav dažādas lietas. To, ko nevaru atļauties pateikt zinātnē, es pasaku mākslā un otrādi. Zinātnē darbojas daudz romantiķu,” nešaubās Aivars.
Viņš atzīst, ka katrā procesā ir ieguvumi un zaudējumi. Lielākais ieguvums ir iegūtā prasme ekonomēt un organizēt savu laiku, jo šajā ķermenī atvēlētā dzīve nebūt nav ilga. To nedrīkst izšķiest velti. Otrs studiju pozitīvais aspekts ir iegūtā pieredze un zināšanas atšķirt nozīmīgo no mazsvarīgā. Tas itin cieši ir saistīts ar darbu režijā.
A. Ikšelis atzīst, ka nebija patīkami pulksten četros celties un doties uz autobusu, lai nokļūtu Rīgā, mācīties un kārtot eksāmenus, kad visi vēl guļ. Šādos brīžos paliek sevis žēl, taču tikai īslaicīgi. Allaž jāizvēlas, kas šobrīd ir dzīves prioritāte – ērti dzīvot vai ieguldīt visus iespējamos resursus mācībās.
A. Ikšelis ir pateicīgs liktenim, ka dzīvē sastapis tik daudz interesantu cilvēku, no kuriem iegūts bezgala daudz zināšanu un cilvēcisku emociju.
Aizstāvēšana notiek vairākās pakāpēs
Doktora disertāciju tagad sauc par promocijas darbu. Aivaram līdz tā aizstāvēšanai bija veicams ērkšķains ceļš. Vairākas grāmatas un disertācijas sākums pazuda nozagtajā datorā. Disertācijas vadītājs bija Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, Latvijas Statistikas institūta direktors profesors Edvīns Vanags. Viņa uzticēšanās un cilvēciskā attieksme aspirantam devusi ļoti daudz. “Bija krīzes momenti, kad uzskatīju, ka šis nav man piemērots darbs. Studiju laikā ne reizi vien mainījās likumdošana par doktorantūrām un disertācijām. Darba daudzpakāpju aizstāvēšana ir sarežģīta ar to, ka nav vienotu kritēriju un katram ir savs viedoklis. Tie, kuri mācās LU Valkas filiālē, labi zina profesori Biruti Sloku. “Neraugoties uz milzu aizņemtību, viņa man ziedoja pusi nakts sarunām. Pēc sarunas pārnācu mājās un tūlīt paņēmu Zentas Mauriņas biogrāfiskos darbus un tos atkārtoti izlasīju. Apbrīnoju, ka viņa ar savu invaliditāti savus darbus spēja aizstāvēt. Vai tiešām es, vesels cilvēks būdams, to nevaru?” sev jautāja jaunais doktors. Viņš ir gandarīts, ka šis darbs ir paveikts, taču apgalvo – kā cilvēks nemainīšoties. Viņa dzīves vērtību skala ir izkristalizējusies, un avīzi tiem apakšā nepaklāt, uz avīzes arī nevarēs pakāpties. A. Ikšelis ir dziļi pārliecināts, ka iegūtais allaž noderēs. “Šajā dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Pirms pieciem gadiem, kad ar savu teātri viesojos Sibīrijā pie Baikāla ezera, mani pieņēma kāds šamanis un precīzi izstāstīja, kas notiks tuvākajos gados, tostarp arī par promocijas darbu. It kā pašlaik esmu turpat zinātnieks, taču runāju par tik nepierādāmām lietām. Pērn, kad biju Izraēlā, iestājos Augstākajā Garīgajā Kabalas akadēmijā. Tā dod zināšanas par pasaules pirmsākumiem. Gada laikā pabeidzu visus 10 kursus. Tas, ko tur iemācījos, man ļoti palīdzēja nule notikušajā darba aizstāvēšanā. Tas darbojās,” atzīst Aivars.
Grādu iegūst tikai nedaudzi no studējošajiem
Prorektors Juris Krūmiņš, lasot protokolu,viņu apsveica ar to, ka ir pirmais un pagaidām vienīgais režisors un mākslas vēstures pasniedzējs – ekonomikas zinātņu doktors Baltijas valstīs. A. Ikšelis vēl izturību valcēnietei Undai Ozoliņai, kura pašlaik studē doktorantūrā. Statistika ir nežēlīga. Pirmajos kursos doktorantūrā Latvijā mācās apmēram tūkstoš cilvēku. Līdz grāda iegūšanai nokļūst tikai 2 – 5 procenti no studējošo skaita. “Neesmu izdarījis nekādu varoņdarbu. Vien pierādīju sev, ka nedrīkst pamest iesāktu darbu. Par savu izvēlēto tēmu esmu runājis vairākās starptautiskās konferencēs. Reiz piecēlās kāda klausītāja un vaicāja, vai zinu, ka tas ir arī nozīmīgi cilvēkiem, kuri te dzīvo, vai par viņiem kāds interesējas? Allaž esmu sacījis, ka pierobežā dzīvojošiem algas ir jārēķina ar īpašu koeficientu, kā tas sen ir Igaunijā,” stāsta doktorants. Juridiski viņš vēl nav godājams par doktoru, jo nosaukuma iegūšanas procedūra nebūt nav vienkārša – nepietiek ar izstrādātā darba aizstāvēšanu fakultātē, izskatīšanu valsts akreditācijas komisijā un aizstāvēšanu Promācijas padomes publiskā sēdē. Tas viss aiz muguras, taču vēl ir laiks, kad kāds var apšaubīt veiktos pētījumus. Ja šaubu nebūs, A. Ikšelis diplomu saņems augustā vai septembrī. Tāda ir likumā noteiktā kārtība. Viņš atzīst, ka katru cilvēku uz priekšu virza viņa egoisms. A. Ikšeļa egoisms un ambīcijas izpaudās vēlmē, lai spētu analizēt dažādas dzīves situācijas, nevis kā pakāpiens veidot zinātnieka karjeru vai centienos nopelnīt daudz naudas. Režisors un, visticamāk, drīz jau zinātņu doktors priecājas, ka Dievs viņam ir uzlicis tīkamāku pienākumu.
