Jauna gada iestāšanās parasti ikviena cilvēka dzīvē saistās ar kādām cerībām uz pozitīvām pārmaiņām. To, ka gadumijas laiks ir enerģētiski spēcīgs, izjūt daudzi. Tā ir ierasts, ka katru jaunu gadu sākam ar kādu jaunu apņemšanos un cerību, ka nākamais noteikti būs labāks par iepriekšējo. Zināms pamats tam ir, jo nevienam neklājas tik labi, lai nevarētu būt vēl labāk. Tiesa, aizvadītie trīs gadi daudzos ir vairojuši pesimismu. Kurš gan varēja iedomāties, ka pasaules finanšu krīzes sekas turpināsies tik ilgi. Arī uz nākamo gadu grūti raudzīties ar priecīgu optimismu, lai gan finanšu ministrs aicināja pacelt šampanieša glāzi par grūtību beigšanos. Acīmredzot atkopšanās nebūs ātra, taču gribas ticēt, ka pēc iespējas retāk dzirdēsim vārdus “konsolidācija”, “budžeta optimizācija”, “līdzekļu deficīts” un tamlīdzīgas lietas. Gadumija ir robežšķirtne. Cilvēkam patīk dzīvot ilūzijās, ir jābūt stipram raksturam, lai nezaudētu vēlmi kaut ko pozitīvi mainīt. Piemēram, atbrīvoties no kādiem netikumiem. Ikviens jau zina, kā jādara, taču vienmēr var atrast ieganstus, lai solījumu ignorētu. Patiesībā jaunais gads nav nepieciešams, lai apņemtos pildīt sev dotos solījumus. Jo vairāk, ja apņemšanās ir tukša un ārišķīga. Izmaiņām ir iekšēji jānoskaņojas, jānobriest un tām nevajag jauno gadu, bet jāsāk tūlīt ar mazumiņu. Monumentāli solījumi rada papildu stresu. Šodien tu veido rītdienu un nosacījumus parītdienai, nevis ilgstošam laika periodam. Varbūt prātīgāk ir solīt sev nesmēķēt un aiziet uz sporta zāli rītdien, nevis visu nākamo gadu.
