Otrdien, 17. maijā, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieki svinēs savus profesionālos svētkus. Šogad tie sakrīt ar VUGD 140. pastāvēšanas gadadienu.
Otrdien, 17. maijā, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) darbinieki svinēs savus profesionālos svētkus. Šogad tie sakrīt ar VUGD 140. pastāvēšanas gadadienu. Valcēnietis Salvis Stepiņš VUGD Valkas brigādē nostrādājis 10 gadu.
Šajā laikā viņš no ierindas ugunsdzēsēja kļuvis par VUGD Valkas brigādes ugunsdrošības uzraudzības sektora vadītāju. Darbabiedri Salvi pazīst kā cilvēku ar lielu atbildības izjūtu, kuram ikdienā neviens pienākums nav mazsvarīgs.
“Ar tādu apziņu strādājot, Salvis dažos gados ir kļuvis par erudītu savas jomas speciālistu. Viņš ir apguvis visas nepieciešamās zināšanas un tagad labprāt pieredzē dalās ar jaunākiem kolēģiem. Viņš ir arī viens no maniem vietniekiem. Kad Salvis Valkas rajonā manā vietā paliek par atbildīgo ugunsdrošībā, zinu, ka viss būs kārtībā, jo uz viņu var droši paļauties,” tā Salvi raksturo brigādes komandieris Andris Vējiņš.
Automehāniķis izvēlas ugunsdzēsējus
S. Stepiņš ir dzimis Dvīņu zīmē. Horoskopu kalendārā par Dvīņiem rakstīts, ka viņi pa dzīvi iet spārnoti, ir saistīti kopējā zīmē ar Gaisu, gatavi uz visu ātri reaģēt, sabiedrībā ar Dvīņiem nav garlaicīgi. Salvis piebilst, ka Dvīņi esot arī karstgalvīgi. Būdami par kaut ko neapmierināti, viņi ātri iedegas, bet drīz vien negatīvās emocijas noplok. “Jaunības gados tiešām nekāds lēnais nebiju. Bez delverībām neiztiku. Varbūt tādēļ uzreiz mani nepieņēma darbā policijā, kad gribēju tur iestāties. Teica, lai pienākot pēc pusgada. Tad pieteicos ugunsdzēsējos. Daļēji to izdarīju vecāku iespaidā, jo pats biju dzirdējis, ka tur nekas īpašs nav. Tas bija 1995. gadā. Kad iekļuvu ugunsdzēsējos, biju patīkami pārsteigts, jo tad sākās šā dienesta militarizācija un darbs jaunajos apstākļos krasi atšķīrās no iepriekšējās kārtības. Vēl man ir automehāniķa izglītība, jo pēc 8. klases beigšanas iestājos Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā. Tad sekoja dienests armijā, bet pēc tam, kā jau teicu, ceļš atveda uz ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Lai tajā varētu strādāt, Rīgā pabeidzu Ugunsdrošības tehnisko skolu,” stāsta S. Stepiņš.
Sports atrodas pie labās rokas
Viņš atceras, ka pirms desmit gadiem kopā ar kolēģiem izjutis lielu azartu uz sportošanu. “Togad darbā vēl iestājās Aleksandrs Primaks un Vitālijs Mikāns. Ļoti aktīvi nodarbojāmies ar sportu. Piedalījāmies visādās sacensībās, arī paši savā starpā rīkojām mačus. Gribētos, lai šī dzirksts jaunatnācējos būtu arī tagad. Diemžēl daļā jauno ugunsdzēsēju es neredzu šo dedzību,” atzīst S. Stepiņš.
Pašlaik viņam vismīļākā sporta spēle ir florbols. A. Vējiņš piebilst, ka S. Stepiņš pastāvīgi dažādās komandu sacensībās valstī ir veiksmīgi aizstāvējis Valkas brigādes godu. “Vispār Salvis ir kolektīva cilvēks. Es pilnīgi piekrītu Horoskopu kalendārā rakstītajam, ka Dvīņi ir jautri un patīkami sarunu biedri. Tāds ir arī Salvis,” saka A. Vējiņš.
S. Stepiņu gandarī, ka pēdējos desmit gados iedzīvotājos par ugunsdzēsējiem un viņu darbu priekšstats ir krasi mainījies. “Es arī atceros tās sarunas, kas tautā agrāk virmoja. Ja kaut kur izcēlās uzgunsgrēks, tad uz to saskrējušie skatītāji nereti sprieda — nez, pēc cik stundām tie dzēsēji atbrauks un vai maz viņi ir skaidrā. Varbūt būs ūdeni aizmirsuši paņemt. Jāsaka godīgi, ka agrāk tādām runām pamats bija, jo, kā saka, nav dūmu bez uguns. Tagad viss ir mainījies. Kad mūsu struktūru militarizēja, dienestā ļoti stingri sāka kontrolēt kārtību un gatavību steigties palīgā. Šīs pārmaiņas sabiedrībai likušas mainīt domas. Nu vairs tikpat kā nedzird tamlīdzīgas runas, bet nelaimes gadījumā bieži palīgā pirmos sauc policistus un ugunsdzēsējus. Cilvēki mums uzticas, un tas ir liels ieguvums,” atzīst S. Stepiņš.
Izglābt var tikai stiprs un veikls
Savu aizraušanos ar sportu S. Stepiņš motivē ar to, ka VUGD nevar strādāt cilvēks, kuru interesē darbs nozarē, bet kurš nenodarbojas ar sportu. “Bez fiziskās sagatavotības šo darbu kvalitatīvi nav iespējams veikt. Ir jāsaprot, ka ārkārtējā situācijā citiem var palīdzēt vienīgi tad, ja pietiek spēka un veiklības,” skaidro Salvis. Viņš uzskata, ka vēl šajā darbā nepiešiema kripatiņa fanātisma, turklāt jāspēj dzīvot kolektīvā. “Kolektīvs ir diezgan liels, jāprot ar visiem kontaktēties, jo no tā, cik saskaņots un vienots būs darbs, ir atkarīgs tā rezultāts,” apliecina S. Stepiņš. Tagad viņa pienākumos ietilpst profilaktiskais darbs, proti, jākontrolē, kā cilvēki ievēro ugunsdrošības noteikumus, lai nepārsteigtu nelaime. Tomēr Salvis atzīst, ka šad tad uznākot vēlēšanās atkal būt kopā ar komandu maiņā un doties dzēst kādu ugunsgrēku. “Ir bijuši dažādi piedzīvojumi. Tādus brīžus, kad draudējušas lielas briesmas, paldies Dievam, neesmu piedzīvojis, bet atmiņā palicis gadījums, kad mūs izsauca uz avārijas vietu, kur automašīnā starp sēdekļiem bija iespiesta meitene. Durvis nevarēja atvērt, un viņa netika ārā. Savukārt mums tobrīd nebija tādu instrumentu, ar kuriem mēs meiteni ātri varētu atbrīvot. Tā bija nepatīkama sajūta — redzu, ka cilvēks cieš, bet pats jūtos bezpalīdzīgs. Kvalitatīva aprīkojuma un tehnikas trūkums vēl joprojām mūsu darbā ir sāpīga problēma. Tagad, kad VUGD vada ģenerālis Aivars Straume, šīs lietas sāk nokārtoties,” saka S. Stepiņš.
Viņš noliedz, ka glābšanas dienesta vīri ir supermeni, kuriem tikpat kā nav nervu un nepiemīt baiļu sajūtas. “Bailes un uztraukums ir dabiskas īpašības, kuras piemīt visiem, un ugunsdzēsēji nav izņēmums. Svarīgi ir, lai mēs šīs bailes spētu apvaldīt un rīkotos pārdomāti un precīzi. Vēl skaidrs tas, ka neviens reglaments pilnībā nevar paredzēt visas iespējamās situācijas briesmu gadījumā. Par VUGD darbiniekiem esmu drošs — ja kādam nelaimē nokļuvušam cilvēkam vajadzēs sniegt palīdzību, viņi darīs visu iespējamo, lai cietušo izglābtu,” apliecina Salvis. Viņš piebilst, ka mūsdienās vairākās valstīs ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbā arvien lielāku uzmanību pievērš personāla drošībai. “To redzēju arī Zviedrijā, vērojot ugunsdzēsēju darbu tur. Ja uguns liesmas tā pārņēmušas ēku, ka došanās tās dzēst var apdraudēt kāda dzēsēja dzīvību, komandieris neļauj to darīt. Pašlaik arī mūsu valstī šos jautājumus sāk vairāk risināt,” saka S. Stepiņš.
Uzmanās tie, kuri piedzīvojuši ugunsgrēku
Viņš atzīst, ka savā ikdienas darbā cenšoties nepiekasīties par sīkumiem. “Ar gandarījumu jāatzīst, ka liela daļa cilvēku par ugunsdrošību sākusi domāt vairāk. Tomēr pilnīgi apmierināti vēl nevaram būt. Diemžēl ir cilvēki, kuri nesaprot, ka ugunsgrēks ir nelaime, kura divreiz nenotiek. Ja viss nodeg, tad viss arī pagalam. Attaisnoties ar to, ka, piemēram, kādā bojātā apkures sistēmā malka kurināta vairākus gadus un nekas nav noticis, ir vieglprātīgi. Reiz dzirkstele tik un tā var ielēkt, kur nevajag, bet tad būs par vēlu. Ugunsgrēks nav kļūda, no kuras var mācīties. Svētīgāk ir laikus rūpēties, lai tas neizceltos,” saka S. Stepiņš.
To, ka šopavasar kūla dega mazāk kā pērn, Salvis neuzskata par būtisku pārmaiņu cilvēku domāšanā. “Uzmanīgi kļuvuši vien tie, kuriem kaut kas jau nodedzis. Lielākoties kūlu dedzināt kavēja nelabvēlīgie laika apstākļi. Pēc manām domām, attieksme pilnībā izmainīsies tikai nākamajā paaudzē. Ja tas būtu manos spēkos, es VUGD algotu speciālistu, kurš braukātu tikai pa skolām un bērniem stāstītu par ugunsdrošības noteikumu ievērošanas nepieciešamību. Tad šīs pārmaiņas sabiedrības domāšanā notiktu ātrāk,” spriež S. Stepiņš.
Mednieks un makšķernieks
S. Stepiņa vaļasprieks ir medības un makšķerēšana. “Ugunsdzēsējiem zivju ķeršana laikam ir asinīs, jo lielākā mūsu dienesta darbinieku daļa nodarbojas ar makšķerēšanu. Es pats ar īpaši lieliem lomiem nevaru lepoties. Vēlētos jau pacīnīties ar kādu pieckilogramīgu līdaku, nu, bet viss vēl priekšā. Mednieks esmu apmēram trīs gadus. Kā kuriozu notikumu atceros stirnbuka medības. Man buks gadījās pa šāvienam. Izšauju, un dzīvnieks nokrīt, bet, tiklīdz pie tā pieeju, tā buks pielec kājās un aizskrien. Laikam biju pa ragiem trāpījis,” atceras S. Stepiņš.
Sagaidot ugunsdzēsēju svētkus, viņš visiem iedzīvotājiem dzīvē novēl ievērot vienu principu: “Sargā pats sevi, tad tevi arī Dievs sargās.”
