Igaunija ir pretstatu un neierastu izjūtu zeme. Tā ir pilna ar īpašu mieru, kas sajūtams tikai tur, starp čalojošiem strautiem un ūdenskritumiem, milzu akmeņiem un kadiķu smaržu. Neraugoties uz mazliet traucējošo saules tveici, “Ziemeļlatvijas” saime divu dienu ceļojumā uz Ziemeļigauniju izbaudīja visu jaukāko, ko šāds ceļojums var dot. Mums šo vietu iepazīt ļoti palīdzēja gids Uldis Kaužēns, kurš ar Igaunijas lielākajām vērtībām ir iepazīstinājis daudzas ekskursantu grupas.
Izslavētajā Rožu dārzāPēc izbraukšanas no Valkas mūsu pirmā lielākā apstāšanās vieta bija Peltsmā, kur apskatījām izslavēto rožu dārzu. Tur apskatāmas apmēram 1000 rožu šķirnes. Rožu cienītājiem tā ir īsta paradīze, taču turp noteikti jādodas rožu ziedēšanas kulminācijas laikā, kad pilsētā notiek Rožu svētki. Tas katru gadu atkarīgs no laikapstākļiem. Diemžēl mūsu grupa nedabūja pilnībā izbaudīt rožu burvību, to neatkārtojamās toņu, formu un smaržu nianses. Ieradāmies par vēlu. Daudzas šķirnes bija pārziedējušas. Jāpiebilst, ka šis ir viens no 10 lielākajiem rožu dārziem Eiropā un lielākais Baltijā. Tas izveidots 1996. gadā bijušā kolhoza augļkoku dārza vietā.Nākamais pieturas punkts bija Tapa. Tai par savu eksistenci jāpateicas dzelzceļam. Vēl pirms 150 gadiem šajā vietā bija biezs pirmatnējs mežs. 1870. gadā atklāja dzelzceļa līniju Tallina – Pēterburga un 1876. gadā caur Tapu izbrauca pirmais vilciens Tartu – Tallina. Kad tur parādījās pirmais vilciens ar padsmit kilometru stundā lielu ātrumu, vietējie iedzīvotāji bija šausmās. No vilciena muka lopi, bet vietējie iedzīvotāji to sauca par elles radījumu un tvaika katla skaņu par ellē nonākušo vaidiem. Tapā noteikti apskates vērts ir dzelzceļa muzejs. Apkārtnē ir plaša un daudzveidīga ainavu bagātība.
Kurš parks bija pirmais?Tālāk mūsu ceļš vijās pa Lāhemā (latviski – Līču zeme) nacionālo parku, kas ir ļoti bagāts ar ūdenskritumiem un milzu akmeņiem. Tas dibināts 1971. gadā. Igauņi lepojas, ka tas ir pirmais nacionālais parks toreizējā Padomju Savienībā. Gaujas nacionālais parks ir radies 1973. gadā. Toreiz vārds “nacionāls” komunistu režīmā radīja aizdomas un nebija pieņemams. Igauņi sākotnēji savu parku nosauca par Dabas parku un tikai pēc tam, kad dibinājās Gaujas nacionālais parks, igauņi savu pārdēvēja par nacionālo. Tātad lingvistiski vecāks tomēr ir Gaujas parks.Igaunijas ziemeļu piekrastē saskaitīti 32 ūdenskritumi. Liela daļa, kas atrodas uz mazajām upītēm, vasarā izžūst. Dziļākais avots ir 4,8 metrus dziļš. Avoti veido arī nelielus ezerus. Lielākais no tiem ir divarpus hektāru liels.Iepazināmies ar Nommeveski ūdenskritumu un kanjonu, Joaveski un Vasaristi ūdenskritumiem. Katrs no tiem ir atšķirīgs gan platumā, gan augstumā, gan ūdens tecējumā.Kadiķu pļavā netālu no Loksas pilsētiņas, kur ieraugāms vēl viens Igaunijas dabas brīnums – par Baltijas augstāko dižakmeni atzītais Jāņa – Toma akmens, kas ir arī viens no interesantākajiem un skaistākajiem dižakmeņiem šajā reģionā. Tas ir astoņus metrus augsts, taču pēc tilpuma (274 kubikmetri) tas ir tikai 14. vietā Igaunijā. Šim akmenim ir ne vien divi vārdi nosaukumā, bet arī divas šķautnes, tas šķiet kā uz pusēm sašķelts, un tieši neparastā forma šo aptuveni astoņus metrus augsto akmeni atšķir no daudziem, daudziem citiem.
Igaunijas ciemu daudzveidībāPēc tam devāmies uz Palmsi. Ieskats tās vēsturē ir gūstams arī lieliski sakoptajā muižas kompleksā un parkā. Tieši Palmse savulaik tikusi atzīta par pirmo, pilnībā rekonstruēto muižu Igaunijā. Izcili simetriskā, ar savas arhitektūras harmoniju pārsteidzošā muižas ēka savu tagadējo arhitektonisko veidolu ieguvusi 19. gadsimtā, bet uzbūvēta jau 17.-18. gadsimtā. Īpaši iespaidīgs ir romantiskais parks ar lapeni un izsmalcinātiem tiltiņiem.Pusdienot itin ērti ir Vītnas krogā. Tas ir viens no vecākajiem guļbaļķu krogiem, kas Igaunijā saglabājies līdz mūsdienām. Ēkas kreisajā spārnā, kur atradās divi kungu kambari un zirgu stallis, tagad izvietota ēstuve un nacionālo rokdarbu tirgotava.Lahemā nacionālajā parkā apskatāms Sagadi muižas komplekss. Muižas vēsture sniedzas vairāk nekā 500 gadu senā pagātnē. Patlaban Sagadi izveidojusies par pazīstamu dabas izglītības, kultūras un tūrisma centru. Kompleksu padara īpašu tā kopums: liels palīgēku skaits ar sakārtotiem ceļiem, alejām, parku un dīķiem.Pēc tam piestājām Altjas ciemā. Šis zvejnieku ciems ir tipisks jūrmalas ciems, kurā mājas izvietotas gar vienu ciema ielu. Mūsdienās Altjā ir apskatāmas piekrastei tipiskās Ūstalu un Tomarahva viensētas, kuras atjaunojis Lahemā nacionālais parks. Altjas ragā apskatāmas tīklu būdas, kas arī uzceltas no jauna pēc vecām fotogrāfijām un ciema iedzīvotāju atmiņām.
Kesmu akmeņainajā krastāMūsu ceļš vijās caur kūrortpilsētiņu Vosu līdz nokļuvām pirmās dienas galapunktā – Kesmu ciematā. Nakšņošana – ne visai modernā, taču lētā (10 eiro) hostelī ar plašu dārzu vakariņu mielastam un skatu uz jūru. Kesmu ciems ir akmeņiem un klintsakmeņiem bagātākā vieta Igaunijā. Tur savulaik bija jūrskola, tāpēc Kesmu sauc arī par Kapteiņu ciemu. Aizejot līdz akmeņiem bagātīgi klātā raga galam, skatam paveras akmeņu virkne, kas turpinās jūrā līdz pat gleznainai saliņai, bet austrumu pusē ir labi redzams Kesmu līča otrs – arī akmeņainais – krasts. Vietējie zina stāstīt, ka reizēm pa akmeņiem un sēkli saliņā varot nokļūt sausām kājām, bet ciema folklora vēsta par velnu, kas jūrā akmeņus izbēris, bēgot no gaiļa dziesmas ieskandētā rīta. Faktiski šie akmeņi šurp atceļojuši pirms tūkstošiem gadu kopā ar no Somijas un Zviedrijas puses nākušo šļūdoni.Mūsu grupas ceļojuma otrā diena sākās ar Jagalas ūdenskrituma apskati. Šis astoņus metrus augstais un 60 metru platais ūdenskritums ir iespaidīgākais Igaunijā. Tā ir sava veida Niagāra.Atceļš mājup vijās caur Paidi, Tjuri, Vilandi, Karksi-Nuiju, Helmi un Tervu, kas ir Igaunijas dienvidu daļā. Katrā no tām ir ne mazums ievērības cienīgu vietu ar interesantu vēsturi. Protams, daudz ko var sameklēt tīmeklī, taču, ja līdzās ir zinošs gids, tad iespaidu vairāk, jo ikvienu lietu un vietu var komentēt, raugoties no vēsturiskās faktoloģijas vai leģendu, joku un anekdošu materiāla. Ja vēl papildu ceļojumam palasīsiet “Igauņu zelta noveles”, tad par tautas domāšanas veida īpatnībām un mentālajām iezīmēm gūsiet vēl pilnīgāku priekšstatu par šo interesanto valsti.
