Sitaminstrumentālists Guntars Freibergs pašlaik sastopams Valkā. Viņš ieradies no Austrijas, kur studē maģistrantūrā Antona Bruknera Lincas Universitātē, lai nelielu laiciņu varētu pavadīt ģimenē.
Izmantojot iespēju, “Ziemeļlatvija” tikās ar jaunieti, lai sīkāk uzzinātu par viņa studijām un radošajiem plāniem. Mēs jau rakstījām par viņa piedalīšanos Rīgas festivālā, Latvijas sitaminstrumentālistu zvaigžņu koncertā jūnijā Dzelzceļa muzejā.
Studijas turpinās BriselēDrīz Guntars dosies uz Briseli, kur turpinās studijas maģistrantūrā. “Vēlos gūt nedaudz atšķirīgu pieredzi un pabūt nedaudz citādā vidē un kultūrā. Ja rodas sajūta, ka jāmaina vide, tad tā arī jādara,” pārliecināts Guntars. Šī maiņa palīdzēs rast jaunus sakarus un paziņas. Maģistra studijas viņš beigs pēc gada. Diplomu jaunietis saņems Lincas universitātē, bet Briselē studēs apmaiņas programmas ietvaros.Guntars atzīst, ka atvaļinājumu pavadīt Valkā ir patīkami. “Mierīgāka pilsēta un vide, turklāt vecāki līdzās. Valka, lai arī pamazām, tomēr kļūst skaistāka un sakoptāka,” stāsta mūziķis.Jautāts par iespaidiem pēdējā nozīmīgākā muzikālajā pasākumā Dzelzceļa muzejā, Guntars atbild, ka tās bija patīkamas un neaizmirstamas sajūtas. Viņa dzīvē tik liels projekts īstenots pirmoreiz un, iespējams, tas būs neaizmirstams visā Latvijas sitaminstrumentālistu darbības vēsturē. Mūziķis jūt vēlmi kaut ko tādu turpināt. Idejas par to jau virmo. “Ārzemēs spēlēju koncertu pēc koncerta, notiek projekts pēc projekta, taču, ja godīgi, neaizmirstamākie brīži piedzīvoti Latvijā. To varu teikt arī par sadarbību ar “Sinfonietta Rīga” un tikšanos ar zviedru komponistu Klāsu Torstensonu. Viņam ir īpaša aura. Komponists ir apmēram 50 gadu vecs, taču viņā iekšā ir kaut kas ļoti jauneklīgs, šķiet, ka gluži kā mans vienaudzis. Tajā pat laikā viņā jūtu skandināvisko intravertumu un mierīgumu,” smaida G. Freibergs.
Latviju pamest negrasāsKādā intervijā lasīju, ka Guntars spēj izdabūt mūziku pat no visdažādākiem sadzīves priekšmetiem. Viņš apstiprina, ka tā ir, ja runājam par mūziku, kas nav atkarīga no ārējiem apstākļiem, bet drīzāk nāk no dievišķā jeb kaut kā, kas stāv mums pāri. Tad nav nozīmīgi, vai pa rokai ir galds, krēsls vai šķīvis.Mūziķis īsteno praktiski visas savas idejas. Atkārtošanās nenotiek. Guntars nezina, kurp viņu aizvedīs dzīves ceļš. Viņš vēlas darīt visu: būt pedagogs, spēlēt dažādos projektos, koncertos un orķestrī, arī komponēt. Jaunietis, viennozīmīgi, negrasās pamest Latviju. Viņam te ļoti patīk darboties. Cilvēki ir atsaucīgi un ļoti mīl mūziku. Guntars uztur ciešus sakarus ar sitaminstrumentālistiem Latvijā. Jūlija nogalē visi atkal savāksies kopā, lai uzspēlētu prezentācijas pasākumā. Guntars arī sazinās ar brāli Gintu, kurš šobrīd lielākoties nodarbojas ar diriģēšanu netālu no Hamburgas un vada arī Hamburgas latviešu kori.Ilgus gadus Guntaru pazinām kā garu matu īpašnieku, bet kopš pāris nedēļām viņš matus ir nogriezis. Guntars atzīst, ka ģērbšanās stils viņam nav tik nozīmīgs kā daudziem mūzikas aprindu cilvēkiem. Viņam galvenais ir “patīk”, nevis dzīšanās pēc noteiktu zīmolu precēm. ◆
