Šobrīd ne viens vien jaunietis prāto, kur izglītoties pēc 12. klases absolvēšanas. Nupat Smiltenē pie vidusskolēniem viesojās Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes studente, smilteniete Lelde Pētersone. Tie, kuri satika Leldi, visticamāk, pamanīja viņas atvērtību, neviltoto smaidu, labās komunikācijas prasmes un aizrautību, ar kādu viņa veic visu. Šīs īpašības nevar iegūt vien sēžot augstskolas solā, jo tikpat nozīmīga kā akadēmiskās un profesionālās izglītības iegūšana ir arī aktīva sabiedriskā dzīve. Nereti tieši darbošanās kādā jauniešu organizācijā vai augstskolas pašpārvaldē paver negaidītas, taču vērtīgas iespējas. Tā tas notiek arī ar Leldi.Negaidītais piedāvājumsJau mācoties Smiltenes ģimnāzijā Lelde bija sabiedriski aktīva meitene, pārceļoties uz Rīgu nekas nav mainījies. Viņa darbojas fakultātes pašpārvaldē, kopā ar citiem studentiem rīkojot akadēmiskos seminārus, konferences, dažādus kultūras un sporta pasākumus, tomēr lielākais pēdējā laika izaicinājums izrādījās iesaistīšanās starptautiskajā jauniešu organizācijā. “Ar kursabiedreni aizgājām pieteikties organizācijā, kur jau pirmajā reizē mums stāstīja par dažādiem projektiem. Jaunie biedri var gan piedalīties projektu rakstīšanā, gan arī doties kādā no tiem uz ārzemēm. Gāju ar domu, ka varēšu to iemācīties,” stāsta studente. Ilgi nedomājot, Lelde uzrakstīja vēstuli organizācijas projektu vadītājai, ka labprāt viņai izpalīdzētu, ja vien ir nepieciešamība. „Bet viņa mums ar kursabiedreni atrakstīja par Turcijas braucienu un piedāvāja tajā doties. Tas bija pilnīgi negaidīti, jo nebiju plānojusi tuvākajā laikā nekur ceļot. Atlika aizpildīt vien vairākas lapas, atbildēt uz trijiem jautājumiem, samaksāt trīsdesmit procentus no aviobiļetes cenas un doties uz Turcijas pilsētu Diarbakiru. Šo iespēju nevarēja neizmantot,” teic Lelde.Internetā ziņu navUz Turciju no Latvijas devās trīs jaunietes, vēl šajā projektā iesaistījās itāļi, poļi, rumāņi un paši turki vecumā no 18 līdz 38 gadiem. Turcijā pērn reģistrēts lielākais tūristu skaits. Valstī ir plaši kūrorti ar nevainojamām ērtībām un drošību visā Vidusjūras piekrastē, taču ne jau tur devās projekta dalībnieki. Diarbakira, kurā lielākoties dzīvo kurdi, atrodas netālu no Turcijas robežas ar Sīriju. Atskatoties vēsturē, turki vienmēr centušies nospiest kurdus, neļaujot viņiem pastāvēt par savu tautu, ne velti ziņas par to internetā neatradīsiet. Toties Leldei bija šī ekskluzīvā iespēja – uzzināt ko vairāk par turku un kurdu attiecībām, ikdienu un nerakstītajiem likumiem. “Kad teicu, ka braukšu uz šo bīstamo rajonu, cilvēki pašpārvaldē jokojoties teica, nez vai tu atpakaļ atbrauksi. Nevarētu teikt, ka man bija bail, jo paļāvos uz cilvēkiem, kuri mūs aicināja,” atzīst studente.Latvietes un pārējie projekta dalībnieki apmetās kādā privātmāju rajonā 15 minūšu attālumā no Diarbakiras centra. Neierastā ikdienaLeldi šajā Turcijas rajonā pārsteidza itin viss, jo redzētais krasi atšķīrās no ikdienas gaitām Latvijā. “Kad nokļuvu galamērķī, nedomāju, ka visas projekta aktivitātes mums pasniegs tik radošā veidā. Mēs varējām brīvi izpaust savas domas, spēlējām saliedēšanās un enerģijas uzlādēšanās spēles. Katru dienu mums bija seminārs no rīta līdz pat pēcpusdienai. Pirmajās dienās par turku un kurdu politisko situāciju neviens neko nestāstīja, bet pēc tam uzzinājām šo abu tautu attiecības. Izrādās, ka kurdi tiek apspiesti, valoda netiek atzīta, viņiem nav tiesību uz savu kultūru, pat skolās nedrīkst bērnus mācīt kurdu valodā, jo turki vienkārši tā grib,” zina teikt smilteniete.Ārzemnieku delegācija viesojās vairākos kultūras centros. Vienā no to bibliotēkām bija izņemti visi datori, jo turkiem šķita, ka tajās esošā informācija varētu būt nelabvēlīga viņiem, savukārt kādā citā kultūras centrā mūzikas stundā projektu dalībniekiem aizliedza filmēt. Dziedāšanas skolotājai, kura nodarbību vadīja kurdu valodā, bija bail, ka filmējot varētu rasties informācijas noplūde. Izrādās, šis ir tikai viens no pārsteidzoši negatīviem faktiem. Mērs cietumāLelde stāsta, ka Diarbakira sadalīta piecos apgabalos, katram ir savs mērs un viņiem visiem vēl viens galvenais. “Bijām pie viena mēra aizvietotāja. Viņš atklāja, ka īstais mērs patlaban ielikts cietumā, jo, pēc turku domām, pārāk daudz laba darījis kurdiem. No Diarbakiras divus stundu ilga brauciena attālumā atrodas kalni, kuros notiek šausmu lietas – kaujinieki slepkavo kurdus. Dzirdējām kā pār mūsu galvām lido kaujas lidmašīnas,” par notiekošo bīstamajā rajonā stāsta smilteniete. Lelde zina teikt, ka savulaik kurdi par savām tiesībām nevarēja pastāstīt ārpasaulei, taču, ienākot tehnoloģijām, iespējas palielinājušās.Reliģija un uzskatiTurcijā 99 procenti iedzīvotāju ir musulmaņi, līdz ar to latviešu meitenēm bija nepatīkami uzzināt, kā turki vērtē eiropietes. Lelde gan piebilst, ka tie vietējie, kuri iesaistījās projektā, bija atteikušies no savas reliģijas. “Puse Diarbakiras iedzīvotāju ir reliģiski, bet otra – eiropeiski. Redzējām sievietes, kuras bija ģērbušās tikai melnā un ar aizklātu seju, citas – tikai ar lakatiem, bet vēl citas pēc ģērbšanās stila līdzinājās mums. Turki diemžēl eiropietes uzskata par vieglas uzvedības un pērkamām sievietēm. Ja ierauga uz ielas sievieti, mūsuprāt, ikdienišķā un pieņemamā apģērbā, turkiem šķiet, ka viņa uzreiz vēlas intīmas attiecības. Uzzināju arī to, ja sieviete, piemēram, vīrietim noglāsta plecu, viņa uzreiz grib precēties. Mēs netikām nevienā mošejā, taču vairāk man nepatika tas, ka vīriešiem tās bija lielas, bet sievietēm – mazas būdiņas,” aizvien jaunu pastāsta studente. Ir savs skaistumsPavisam ierasti tur esot šķērsot ielu pie sarkanās gaismas luksoforā, to dara pat policijas darbinieki. Šis ceļojums nepārprotami Leldei ir spilgtākais no visiem līdzšinējiem. Protams, daļa informācijas bija šokējoša, taču Diarbakira var lepoties ar skaistu dabu, kontrastiem, otru garāko sienu pasaulē aiz Ķīnas mūra, kā arī salīdzinoši nesen celtiem centriem. “Semināri mums notika lielā ēkā, kuru 2008. gadā uzcēla starp bagātnieku un nabadzīgo rajonu. Tajā ikviens bērns var bez maksas apmeklēt visdažādākās nodarbības – angļu valodas, sporta, keramikas, šūšanas. Tajā bija pat amfiteātris. Netālu no centriņa atradās liels parks un rotaļu pilsētiņa. Noskaidroju, ka šajā iestādē lielākoties strādā brīvprātīgie,” ko pozitīvu pastāsta Lelde.Studenti pārņēmusi visdažādākā emociju gamma, jo ne katru dienu nākas piedzīvot tik daudz neparasta. “Nekad ikdienā nav tā, ka septiņas dienas no vietas varu domāt tikai par to, ko vēlos šajā dzīvē, turklāt redzot, cik atšķirīgi dzīvo citi. Tas arī bija lielākais ieguvums. Esmu ieguvusi kārtīgu enerģijas lādiņu, lai dotos uz priekšu. Jāteic, ka sākumā likās, ka būsim diezgan savdabīga kompānija, taču ir iegūti jauni draugi. Mani jau aicina uz Itāliju un Rumāniju,” atklāj Lelde.
