Ziemassvētki nāk. Nāk cauri pelēkam slapjdraņķim, tumšiem, miegainiem rītiem un vakariem, un tas nekas, jo ne jau laika apstākļos ir svētku būtība. Galvenais ir solījums, ka tumsu drīz kliedēs gaisma. Dienas sāks stiepties garumā. Saule lēnītēm sāks sildīt aizvien vairāk, un skat, cik vairs palicis līdz pavasarim! Meklējot Ziemassvētku garīgo vēsti, vieglāk tai pietuvoties ir kristiešiem. Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, teikts Jāņa evaņģēlijā. Bet, ja cilvēks netic, tad kas viņam ir šie svētki? Var darīt tā, kā visi dara: meklēt eglīti, dedzināt svecītes, pirkt un saiņot dāvanas, klāt Ziemassvētku galdu. Taču var arī piestāt uz brīdi un padomāt, kāpēc mēs to visu darām. Iespējams, daudzi atteiktu, ka vēlas iepriecināt savus tuvos, mīļos cilvēkus. Tas jau arī ir pieskāriens Ziemassvētku būtībai, jo šo svētku un visas mūsu dzīves atslēgvārds ir Mīlestība. Tas nav jāuztver tik vienkāršoti kā mīlestība pret konkrētu cilvēku. Daudz augstāka pakāpe ir mīlestība pret dzīvi kopumā, kaut arī šajā pasaulē ir gana daudz vardarbības un cita ļaunuma. Pacelties tam pāri mīlot jau ir apskaidrība, uz ko tiekties visu mūžu. Taču ikdienā ikviens no mums var kaut vai pacensties uzsmaidīt bez liekulības citiem. Tāpat vien, neko neprasot pretī. Un nepieprasīt mīlestību (to nevar ne uzdāvināt, ne nopirkt), bet gan atskārst, cik daudz tās ir pašos.
