Aizvadītajās brīvdienās veiksme uzsmaidījusi medību klubam “Birzuļi”, jo medniekiem kluba apsaimniekotajā teritorijā izdevies nomedīt vilku, kas tobrīd devies pa pēdām zaķiem. Kā paši mednieki smej, interesantas šīs medības padarīja vēl trīs nomedītie mežacūku sivēni. Tagad varot teikt kā leģendārajā pasakā “Trīs sivēntiņi un vilks”.
Vēsturiska izrādās ir ne tikai pasaka, bet arī šīs dzinējmedības, jo medību kluba (MK) “Birzuļi” visā tā pastāvēšanas vēsturē šis ir pirmais vilks. “Sestdien vilku pēdas bija manītas divās vietās no Grundzāles uz Mēru pusi. Jā, vilki vairāk ir Vijciema, Variņu – Palsmanes un Trikātas pusē. Mēs jau vairāk esam piepilsētā. Pirms gada gan vienu vilku mūsu teritorijā manījām, tikai neizdevās nomedīt. Tāpēc šīs uzskatām par ļoti veiksmīgām medībām,” stāsta MK “Birzuļi” 11. janvāra medību vadītājs Armands Timermanis. Vilku nomedīja Jānis Veideres, pa vienam mežacūku sivēnam – Dāvis Purviņš, A. Timermanis un Salvis Lapiņš. Lai arī medības tiek rīkotas teju katras brīvdienas, vienkopus visiem kolektīva medniekiem sanāk satikties reti. Taču medības kā patīkama un tradīcijām bagāta nodarbe ir katram. Šajās medībās piedalījās deviņi mednieki un vēl vairāki dzinēji. “Medības man noteikti ir saikne ar dabu. Dzīvojot pilsētā, nekad nesajutīsi to, ko esot mežā kopā ar dzīvniekiem. Tā ir tāda pirmatnības sajūta un tradīcija, kas izveidojusies daudzu gadsimtu garumā. Ne vienmēr svarīgākais ir rezultāts, bet gan process. Patiesībā ir gadījumi, kad uz dzīvniekiem nemaz nešaujam,” teic mednieks D. Purviņš.Arī A. Timermanis izsakās līdzīgi. “Mums Latvijā ir četri gadalaiki, un katrā no tiem var medīt citus zvērus. Tagad ziemā ir auksts, rokas un kājas salst, bet toties daba ir tik skaista. Laikam mazliet ir jāsaslimst ar dabu, lai tas viss patiktu, jo ne jau vienmēr gaļa ir būtiskākā. Medībās satiekas līdzīgi domājošie, un tajās pavisam noteikti aizmirstas ikdienas darbi,” tā medību vadītājs.
