Tavi mati, augums, ādas krāsa var būt par šķērsli iekšējai brīvībai. Ne jau tikai skolā, kad viens bērns apsmej otra citādumu.
Tavi mati, augums, ādas krāsa var būt par šķērsli iekšējai brīvībai. Ne jau tikai skolā, kad viens bērns apsmej otra citādumu. Arī dzīves skolā, kad atrodies viens melnādainais balto vidū. To mēs nespējam saprast?
Bet varam šoreiz otrādi, iztaujāt, kā jūtas baltais cilvēks starp dzeltenas un melnas ādas krāsas cilvēkiem biedējoši lielajā Ķīnā. Kā veicas ar attiecību veidošanu, kad esi pavisam viens un vienīgais ar zaļpelēkām acīm un baltu ādu. To (un ne tikai to par attiecībām ar citādo) var pastāstīt Jelgavas bērnu un jauniešu centra “Junda” direktore Silvija Andersone, kas trīs nedēļas vadījusi Ķīnā, kur noticis seminārs par izglītības jautājumiem. Piecdesmit cilvēku darba grupā viņa bija baltais zvirbulis tiešā un pārnestā nozīmē.
Balts cilvēks starp tumšajiem. Kā tu juties?
Diezgan balti bija arī no Maltas un Jordānijas. Bet acis visiem brūnas un mati melni. Uzzināju, ka mans vārds ir populārs visā pasaulē. Tikai izsaka Silvidža, uzsvaru liekot uz vidējās zilbes.
Visgrūtāk bija uz ielas, veikalos un citur. Ar prātu sapratu, ka cilvēki skata ko tādu, ko nav redzējuši. Viņi atskatījās, aiztika, pievērsa uzmanību, ja prata svešvalodu, uzrunāja. Šajā laikā neko nevarēju patiesi brīvi darīt – ne iepirkties, ne paēst. Pāris reižu izgāju ielās viena, bet drīz atgriezos uzmācīgās uzmanības dēļ. Emocionāli tas bija ļoti grūti.
Labi jutos kopā ar afrikāņiem. Mums ir daudz līdzīga. Arī virtuves radniecīgas. Viņi arī izraisīja lielu interesi Ķīnā.
Tagad daudz labāk saprotu, kā jūtas melnādains cilvēks mūsu ielās. Domāju par to, ja kādreiz iznāktu uzņemt afrikāņus šeit, vai es varētu nodrošināt viņiem pietiekamu psiholoģisko komfortu?
Tu biji arī liels cilvēks starp mazajiem
Jā. Katru vakaru mazi, tumši, kalsni cilvēciņi dejo uz ielām. Vidējais slānis. Bagātie un ubagi tur nedejo. Es piedalījos. Iedomājies – liela balta sieviete starp milzīgu daudzumu ķīniešu. Centos izpildīt visas kustības, saņēmu ovācijas un atzinību. “Veri guda.” Patiesībā ar ķīniešiem tās man bija gandrīz vienīgās attiecības. Viņi ir noslēgti, nelabprāt runā. Sarunās maz cilvēcīgu kontaktēšanos. Reti iespējams cilvēkos redzēt dzīvu mīmiku. Visi uzvedas kā diplomāti diplomātiskajā dienestā. Tikai divi – institūta vadītājs un kāda lektore – nedaudz pastāstīja par savu ģimeni. Viņiem joprojām nedrīkst būt vairāk par vienu bērnu. Tā ir liela spriedze. Lektorei meita aizbraukusi mācīties uz Eiropu. Viņa arī bija vienīgā ķīniete, kas trīs nedēļu laikā pajautāja, vai ilgojos pēc mājām un ģimenes.”
Pasaules izjūta tev tur bija citādāka?
Pilnīgi. Dzīvojot te, jūtos kā ligzdā. Latvijā spīd saule, atskrien vējš, pārlido putni. Ir kontakts ar cilvēkiem un dabu. Tur gandrīz nav manāmi putni. Virs vienpadsmit un trīspadsmit miljonu pilsētām, kurās uzturējos, debesis klāja pelēks smogs un virs galvas bija netīri pelēks vāks. Reti neaizsargātas būtnes izjūta. Raudāju tikai vienu reizi, bet slikti jutos trīs – kad ielidoju un mani gaidīja pilnīgi citā vietā, kad nokļuvu Klusā okeāna salās un nesapratu, kāpēc esmu parakstījusies uz tik traku avantūru, un ilgojos pēc mājām un tad, kad gandrīz nokavēju lidmašīnu.
Bet tad, kad redzēju vājprātīgi lielos dubļainos nabagu kvartālus, kad redzēju ubagu zem saulessarga, kas uz ratiņiem svelmē veda kādu cilvēkam līdzīgu radījumu ar konservu bundžu rokā bez saulessarga, sapratu, ka esmu vislaimīgākais cilvēks. Organisms man darbojas, spēju strādāt, domāt, mīlēt. Un šajā mirklī šo situāciju, kurā atrodos, varu pieņemt kā dāvanu, nevis čīkstēt.
Par ko jūs runājāt brīvajā laikā?
Šajā laikā galvenokārt visi vai nu “čopingoja”, vai arī zvilnēja. Es to nespēju. Staigāju gar aurojošām cikādēm. Tās nedzied, bet auro. Vienu reizi, garām ejot, mani ierāva disputā par mīlestību un attiecībām. Runāja arābu un afrikāņu vīrieši. Afrikāņi arābiem pārmeta, ka viņiem daudz sievu. Kā visas iespējams mīlēt? Mani ieaicināja par taisno soģi no Eiropas. Bija jāpasaka savas domas par laulību, ģimeni, mīlestību. Sākumā mēģināju jokot, tad sapratu, ka joku nav. Teicu, ka mīlestība vai nu ir, vai tās nav. Tā nevar būt ne mazāka, ne lielāka, ne vēl kaut kāda. Ēģiptes vīriešiem es derēju kā soģis. Viņiem patika mans viedoklis. Katrā ziņā gan arābiem, gan afrikāņiem ģimene ir svēta lieta. Redzēju, ar kādu gādību un mīļumu viņi izvēlējās dāvanas savām sievām.
Tu sadraudzējies ar interesantiem cilvēkiem
Pirms 22 gadiem, strādājot vispārējā studentu festivālā Maskavā, vakarā pēc darba mazgājām rokas zilajos graudiņos. Nezinu, kuram šī doma ienāca prātā. Bet tikšanās ar afrikāņiem tolaik mums izraisīja patoloģiskas reakcijas. Tagad varu teikt, ka esmu iemīlējusies melnādainajos cilvēkos. Viņi ir lieliski. Man ir jauna radu saime – “māsa” Sabi un “meita” Feliše Dienvidāfrikā, “brālis” Remmi Tanzānijā.
Vairāk šos cilvēkus atceros pēc valstīm, kuras viņi pārstāvēja. Vārdus ļoti grūti iegaumēt. Piemēram, ABID A R man atsūtīja epastu un prasa, kādas darbnīcas Latvijā paredzētas. Nākamā tikšanās esot šeit. Nezinu, kas to pīli palaidis. Bet es nezinu, no kuras valsts ir šis ABID A R.
No Zimbabves raksta Čipo Blessing Fumhanda, un es uzreiz zinu, kurš tas ir, jo valsts klāt. Arī no Zimbabves atnāca epasts – satiekamies Latvijā. Ideja jau riņķo. Jautāju – ko mēs Latvijā darīsim? No tanzānieša saņēmu vēstulīti ar pateicību par laipno izturēšanos pret viņu. Tātad var būt arī citādi. Afrikāņu sievietes mani apskauda matu un auguma dēļ. Tikai vienai tie bija nodzīti uz nullīti un uzlikta parūka ar taisniem matiem. Pārējām čirkaini īsi vai mazās bizītēs. Bet dupši ļoti lieli un atšauti, kas viņām pašām nepatīk.
Vīrieši izturējās ļoti džentlmeniski. Jutos kā sieviete, attiecībās nebija mums šeit tik pierastā, paprastā flirta. Saņēmu komplimentus. Tajos valdīja elegance. Sevišķi ar tiem, kuri nāca no bijušajām Francijas kolonijām. Attiecības bija ļoti, ļoti foršas.
Tagad mani gaida ciemos Sabi no Dienvidāfrikas. Viņai piederot ļoti eleganta un dārga māja.
Satikās piecdesmit cilvēku.Trīs nedēļās kopā Ķīnā. Mācību grupā neviena ķīnieša. Priekšlasījumi tikai ķīniešu sniegumā. Kā ar konfliktiem?
Bija viens politisks konflikts. Nebiju tuvumā, nezinu neko vairāk. Bija spriedze, taču atvadoties cilvēki viens otram atvainojās un sirsnīgi izlīga. Konflikts bija arī tad, kad pārstāvis no Zimbabves atteicās ēst ķīniešu ēdienu un viņu vienu veda uz “Makdonaldu”, bet pārējiem bija jāsamierinās. Trešais notika mājupceļā, kad devāmies uz lidostu. Viens pārstāvis no Togo sāka saukt, ka grib čurāt un šoferim jāapstājas. Iebildums, ka tad varētu nokavēt manu reisu, viņam šķita mazsvarīgs. Situāciju atrisināja ķīniešu gids – iedodot vīrietim tukšu ūdens pudeli.
Visbeidzot – ķīniešu vārda došanas svētki
Katram bērnam Ķīnā dod vārdu ar nozīmi. Ja viņš iet tālāk pasaulē, iegūst arī “pasaules vārdu”. Piedalījāmies pretējā procesā. Mums deva ķīniešu vārdus. Mani “kristīja” pirmo. Es no Latīvijas (ne no Latvijas) gandrīz saņēmu vārdu Cjē – Cjē. Pielēcu kājās un gandrīz iebrēcos: “Paskatieties uz mani! Esmu liela sieviete, bet jūs man dodat zīdaiņa vārdu!” Ķīnieši sabāza galvas kopā, apspriedās un nolēma, ka mans vārds būšot Šei – Šeng. Tas nozīmē – brīnišķīgā. Biju vienīgā grupā, ko tiešām sauca šajā ķīniešu dotajā vārdā. Pārējiem viņu jaunie vārdi nepielipa.
