Par bailēm vispār netika domāts. Aiziet, darām! Un šādā noskaņojumā Smiltenes ģimnāzijas skolēni Linda Krasovska, Ausma Cīrulniece (abas no 11.b klases) un Roberts Kazainis (10.a) droši ļāvās trīs mēnešus ilgam piedzīvojumam Sicīlijā – Itālijas autonomajā reģionā un lielākajā Vidusjūras salā. Latvieši šā mācību gada visu pirmo semestri tur bija Acireales pilsētas liceja audzēkņu vidū.
Sicīlijā trijotne ieradās, nemākot itāļu valodu, un nedaudz sāka to saprast tikai pirms došanās mājup. Savukārt izlidošana uz Latviju vispār varēja aizkavēties, jo drīz pēc viņu reisa uz laiku tika slēgta Katānijas lidosta, – Sicīlijas salā izvirda Etna, kas ir lielākais un aktīvākais vulkāns Eiropā.Sicīlijā ir ne tikai Etna, bet arī mafiozi. Tieši šās salas kriminālās aprindas 19. gadsimta nogalē pirmās tika nodēvētas par mafiju. Viņi tur esot joprojām, iepērkoties savos veikalos, un viesģimene pat pabrīdinājusi ārzemniekiem vieniem apkārt nestaigāt, lai neieklīst, kur nevajag.Mafiju smiltenieši Sicīlijā nesastapa, taču ieguva daudz jaunu, pozitīvu iespaidu, jaunus paziņas un plašāku redzējumu uz Eiropu. Tas viss esot bijis tā vērts, lai tagad mājās, Latvijā, pārciestu dubultu mācīšanos – apgūtu jauno mācību vielu un ietu uz konsultācijām, likvidējot robus, kādi radās pirmajā semestrī, mācoties Itālijas skolā.
Sākumā bija šoksIespēja trijiem jauniešiem no Smiltenes ģimnāzijas mācīties ārzemēs radās, pateicoties skolas līdzdalībai Eiropas Savienības programmas “Comenius” skolēnu individuālās mobilitātes projektā.Valsts Izglītības attīstības aģentūra (VIAA) konkursā apstiprināja projektus septiņām skolām, tai skaitā Smiltenes ģimnāzijai. Rezultātā 16 Latvijas skolēni trīs mēnešus varēja mācīties Itālijas, Čehijas, Slovēnijas, Portugāles vai Spānijas skolās, stāsta projekta koordinatore Smiltenes ģimnāzijā Inga Savicka.“Comenius” individuālā mobilitāte skolēniem dod iespēju izjust mācības citā zemē, dzīvi viesģimenē un sazināšanos svešvalodā. Skolēniem tiek segti ceļa un valodu kursu izdevumi, ikmēneša kabatas nauda un apdrošināšana, savukārt projektā iesaistītajām skolām – organizatoriskās izmaksas. Pirms došanās uz ārzemēm, jaunieši tika uzaicināti uz semināru, kur viņus teorētiski sagatavoja rīcībai krīzes un problēmsituācijās, komunikācijai citādā starpkultūru vidē un sevis un savas valsts un kultūras pārstāvēšanai.Problēmu situācijas Sicīlijā Smiltenes ģimnāzistiem nācās pārvarēt arī reāli. Piemēram, Linda un Roberts jau pirmajā ierašanās dienā uzzināja, ka pastāvīga viesģimene viņiem nav atrasta. “Tas bija liels šoks, – ko tagad darīt?” atceras Linda. “Tad man atrada vienu ģimeni uz laiku, pēc tam nākamo, pēc tam trešo, pie kuras dzīvoju divus mēnešus. Šajā viesģimenē visi runāja tikai itāļu, spāņu vai franču valodā, angļu valodu nezināja neviens, arī 14 gadus vecā meitene. Eju brokastīs, atnāk tās ģimenes mamma, dod man kafiju un kaut ko cītīgi stāsta, bet es neko nesaprotu. Sākās mazā panika, – ko lai tagad daru? Taču itāļi ir ļoti ekspresīvi cilvēki, visu rāda ar rokām, un no zīmēm arī sāc kaut ko saprast, kas tur domāts. Tā paralēli sākām visi apgūt itāļu valodu. Pēdējās stundās skolā jau sākām saprast kontekstu.”Speciālos kursos Smiltenes ģimnāzistiem itāļu valodu Sicīlijā sākumā ilgi nemācīja. Teica, – “nu vēlāk mēs jums atradīsim skolotāju, viss būs kārtībā”. Tā nu latvieši gaidījuši divus mēnešus, līdz beidzot sagaidījuši. Taču faktiski itāļu valodas pamatos Smiltenes ģimnāzisti ielauzījušies pašmācības ceļā“Tas bija skābi, bet tie ir itāļi, mūsu kultūras nav līdzīgas, un tas ir jāpieņem,” secina Linda. Uz skolu viņa katru dienu braukusi ar autobusu un secinājusi, ka satiksmes grafikā pāris stundu ilga autobusa kavēšanās ir ikdienišķa, normāla parādība.
Slimi ar futboluRobertam savukārt visbiežāk sanāca ceļot pa itāļu mājām. Trīs mēnešu laikā viņu uzņēma piecas ģimenes. Katrā no tām bijušas kādas problēmas, kāpēc pajumti ārzemniekam nevarēja sniegt ilgāk. Toties veicās Ausmai. Visu Sicīlijā pavadīto laiku viņa dzīvoja tikai vienā ģimenē, kuras itāliskā gaisotne ļoti patikusi. Ģimenes mamma runāja tikai itāliski, tādēļ ar viņu komunicēt bija iespējams tikai šajā valodā, savukārt tētis nedaudz prata angliski. Divas māsas – 19 un 21 gadu vecas itālietes – angliski runājušas salīdzinoši labi. Pateicoties šai ģimenei, Ausma iepazina itāļu sadzīvi un to, kā viņi pavada brīvo laiku, un arī pati kopā ar vecāko māsu apmeklējusi itāļu klasiskās dejas nodarbības. “Visi itāļi ir draudzīgi, bet tikt tuvāko draugu lokā nav vienkārši. Man paveicās,” priecājas Ausma. Brīvo laiku piepildīja arī abi viņas skolasbiedri. Linda ar savas ģimenes “meitenēm” (māsu un mammu) mācījās dejot zumbu. Roberts dzīvoja ģimenēs pie saviem vienaudžiem, un secināja, ka “visi itāļi ir slimi ar futbolu”. “Futbols bija diezgan bieži jāspēlē. Viņiem futbola līmenis mazliet atšķiras, treniņi ir ļoti reti. Tur vairāk ir pagalma mači, – uzej uz ielas un paspēlē,” saka Roberts.Smiltenieši Sicīlijā dzīvoja tieši tajā laikā, kad Itālijā tūkstošiem saniknotu zemnieku, kravas automašīnu šoferu, bezdarbnieku un citu iedzīvotāju protestēja pret valdības institūciju īstenoto politiku, sākot no globalizācijas un beidzot ar degvielas cenām, eiro un Eiropas Savienību. Latviešu jauniešus protesti izbrīnī, jo viņi ievērojuši, ka Sicīlijā visi braukā džipos, dzīvo lielās, labiekārtotās mājās. “Varbūt viņiem ir krīze tad, ja nevar nopirkt trešo džipu,” pasmaida latvieši. Sniegs ar garšuSkolā tumsnējo, augumā īso itāļu vidū Smiltenes ģimnāzisti izcēlušies jau pirmajā mācību dienā, jo bijuši garāki un blondi. “Jau pirmajā dienā nāca klāt un skatījās lielām acīm, – ak, Dievs tev tie blondie mati un baltā āda!” smaida Linda.Acireales licejs, kurā mācījās Smiltenes ģimnāzisti, piedāvā vairākas izglītības programmas. Linda un Ausma mācījās klasē ar pedagoģijas un psiholoģijas novirzienu, Roberts – klasē ar svešvalodu novirzienu. Vairākums skolasbiedru angliski runājuši slikti, jo Itālijā populārākas ir franču un spāņu valodas. Eksaktie mācību priekšmeti šajā skolā padziļināti netiekot apgūti, piemēram, ķīmijā neesot ne eksperimentu, ne ķīmisko elementu tabulas pie klases sienas. Sporta stundas ir tikai nosaukuma dēļ, jo tajās skolēni dara, ko grib, – “palēkā, runājas malā, pilda mājas darbus, tā nav sportošana,” secina Roberts. Latvieši sapurinājuši savus itāļu skolasbiedrus vismaz uzspēlēt volejbolu.Vērtējot izglītību Itālijā, Ausmai patīk, ka itāļu pedagogi ir runātīgi, draudzīgi un ļoti labās attiecībās ar visiem skolēniem. “Mums Latvijā skolotāji un skolēni nevar būt draugi, bet Itālijā tā ir,” viņa secina.No itāļu vienaudžiem latvieši mācījušies nestresot. Itāļi katru dienu sakot, – “ neuztraucies, viss kārtībā”. Ja gadās sastrīdēties, ķīviņš ātri vien beidzoties atšķirībā no latviešiem, kuri strīdētos ilgi.Itāļi godā tur ēdienu, taču skolā ēdnīcas nav. Ir tikai automāti, kuros var nopirkt vafeles, cepumus vai citus našķus. Lielākā ēšana notiek mājās, uz galda dominē dažādi makaronu ēdieni. Itāļu picas esot izcilas, bet Linda un Ausma vēl tagad teju aplaizās atceroties kādu citu ēdienu, ko Sicīlijā gatavo no mīklas, vidū pildot mocarellas sieru, šķiņķi, tomātus un bagātīgi apslakot ar olīveļļu.Un kur tad granita jeb sicīliešu “sniegs ar garšu”, ko pasniedz kopā ar siltu bulciņu! Šā deserta sastāvā nav nekādu dzīvnieku izcelsmes produktu – ne piena, ne olu. Granita sastāv no atsevišķiem ledus kristāliņiem, un gatavošanas laikā ledus masa vairākkārt tiek sasmalcināta.Smiltenieši Sicīlijā nogaršoja arī kaktusa augļus, priecājās par palmām un silto klimatu šajā Vidusjūras salā. Kopā ar citiem “Comenius” projektā iesaistītajiem jauniešiem, kuri mācījās Itālijā, viņi ekskursijā apskatīja Itālijas galvaspilsētu Romu.Aizbraukt no Sicīlijas bijis grūti, jo negribējuši šķirties no jauniegūtajiem draugiem. Ausma, Linda, Roberts cer, ka kādreiz izdosies Itālijā atgriezties.
