Dzīvei laukos ir kāds obligāts nosacījums – uz ģimeni ir jābūt vismaz vienai automašīnai. Ja sava transporta nav, tad cilvēki, it īpaši viensētnieki, nokļūst neapskaužamā situācijā. Ar šādu gadījumu saskāros nesen, braucot uz Variņiem. Nogriežoties no Gulbenes šosejas, drīz vien pamanīju stopētājus – mammu un mazu puisīti. Abiem bija jātiek uz feldšerpunktu. Zēnam sāpēja auss un bija nedaudz paaugstināta temperatūra. Šoreiz nebijis neviena, kas varētu viņus aizvest līdz ciemam, un tā nu vairāk nekā sešus kilometrus garo ceļu no savas viensētas mežā līdz ciemam abi uzsāka iet kājām.
Kad mammai vaicāju, kāpēc viņa nav pieteikusi ģimenes ārsta vizīti mājās, tad apstiprinājās tas, ko jau rakstīju “Ziemeļlatvijā” – par ģimenes ārstu deficītu laukos, par to, ka Variņu pagastam sava ģimenes ārsta nav, par to, ka variņiešiem tuvākā daktere ir Palsmanes pagastā, bet ģimenes ārstu trūkuma dēļ viņa strādā trijos pagastos, sadalot pacientu pieņemšanu un mājas vizītes starp triju pagastu cilvēkiem. Turklāt ārste mazus bērnus nepieņem, jo nav pediatre.
Ja citreiz vajagot pie daktera, tad izpalīdzot kaimiņu viensētas cilvēki vai dzīvesdrauga darba kolēģi, stāsta puisīša mamma. Šoreiz vienkārši neveiksmīgi sagadījies, ka nav varējusi sarunāt nevienu mašīnu.
Taču stāsts vairāk ir par to, ka neraugoties uz laucinieku sadzīves grūtībām, zēna mamma vismaz īsajā sarunā atpakaļceļā sevi apliecina kā cīnītāju, lai cik grūti viņai klātos, nevis cilvēku, kuram nolaidušās rokas. Sieviete uzsver, – bērns viņai ir galvenais, nekas, ja nesanākot padomāt par sevi, jo naudiņas ir tik, cik ir. Ko var, to atspaidam dārzā izaudzējot pati. Vienīgi esot skumji, ka sociālā darbiniece atteikusi pabalstu, tāpēc ka dzīvesdraugam, ar kuru sieviete nav oficiāli reģistrējusi kopdzīvi, piederot pāris desmiti hektāri zemes.
Lai nu kā, zēna mamma vairāk ir optimiste nekā pesimiste un sarunā atklāj savus dzīves principus, ko viņai iemācījusi vecmāmiņa: “Nekad nezodz, nemelo un nesmejies par citiem.” Viedi vārdi, kuros ikvienam vērts ieklausīties. Paldies zēna mammai par sarunu un, zinot, ka viņa pie kaimiņa izlasa “Ziemeļlatviju”, – lai jums Ziemassvētki atnes spēku, cerību uz labākiem laikiem, saticību un veselību!
